mama drama ([info]virginia_rabbit) rakstīja,
@ 2007-06-06 11:51:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
pie kopētāja
Es stāvu pie kopētāja nelielajā kopēšanas iecirknī ar zemajiem grietiem. Es stāvu pie kopētāja un ārā ir karsts – Āzijas slapjā un glumā vasara nāk no āra iekšā, durvis stāv vaļā, jo no durvīm līdz pretējai sienai nav daudz, tas ir tikai tāds kambaris uz sastrēgumu ielas stūra – viens no lētajiem kambariem, kurā kopijas taisi pats. Papīra smēde ar izslēgtu ventilatoru – jo vēl nav sezona ventilatoram, neskatoties uz to, ka svīst pat plastmasa. Es stāvu pie plastmasas kopiju kalves un svīstu kā fasēšanas cehā pie konveijera.

Es skenēju lapu pēc lapas, es pārbraucu tai ar svilinošu gaismas staru kā vēlāk tai braukšu tai pāri ar acīm. Tas, kas nokopēts, tas būs mans, turklāt tas būs lēti, turklāt grāmatai ir pārāk maz eksemplāru, lai pietiktu visiem, un visi varētu apvainoties, jo tagad visiem pieder viss – atliek tikai uztaisīt kopiju. Varbūt es to pat nekad neizlasīšu, tāpēc ātri apskatu katru nokopēto lapu un katra lapa pieder man, varbūt nekad nenonākšu līdz lapas saturam, bet tā jau visi dara, tas ir tāds grābšanas instinkts. Ar apbrīnojamu regularitāti paceļu un nolaižu smago kopētāja vāku – tā ir vecā tipa mašīna, tagad ik dienas tiek izlaistas jaunākas, daudz daudz vieglākas, tāpēc arī 1 kg ir daudz.
Es apgūstu televizora vēsturi, to, kā gaisma rada attēlu ar fosfora elementiem un kā signāls ceļoja 70-tajos un 80-tajos, zīmēju ekrānus.. tādus ekrānus, kādu vairs nav. Tādus ekrānus kādu arī nekad vairs nebūs – apgūstu senu, mirstošu gramatiku, kas piedzima tikai nedaudz pirms manis un to, kas piedzima ar mani reizē un vēl to, kas arī pēctam. Es apgūstu milzīgas problēmas, kuras radīja mediju savstarpējās atšķirības, veidus kā pāriet no red green blue uz CMYK, labi zinot, ka tas nebūs svarīgi jau pēc mēneša, tas neko nemainīs varbūt jau rīt, jo ir jau izdomāta ierīce, kas darbojas citā sistēmā. Tik ātri kā uzradās plazma un visu aprija. Es to visu apgūstu kā nostaļģisku stāstu, ko stāstīt bērniem par vakara pasaku, es pati nekad neskrūvēšu TV kasti, es tikai zināšu tā stāstu, ko daudzi aizmirsīs tūlīt pat. Es to daru.. jo esmu sentimentāla, norakstot pagājušo gadsimtu vēsturei, norokot tālā pagātnēs savu vecāku jaunību un sensenos 90-tos. Man televizors vairs ir tikai lampa, tikai gaismas mūzika telpas stūrī, tikai kastīte, ko ielikt muzejā, ja jau tā tur nav ielikta. Muzejā – vietā, kur noglabāt to, ko aizmirstam, kā lietot.. ko mēs aizmirstam ļoti ātri. Bet es mēģināšu atcerēties kaut ko no tā kā tāda vēsturniece, kas es neesmu, bet.. tikai paklausīga, rātna meitene tehnokrātiskajā gadsimtā. Es esmu ļoti mūsdienīga – es zinu, ka arī tas, kas bija vakar, arī tas bija sen, jo pulksteņi jau sen vairs nerāda pareizu laiku, tāpēc es gribu vairākus – vienu, kas rāda, cik ir tagad un otru, kas – cik būs pēctam. Es protu skatīties no malas.. visi jau prot, jo cilvēks pagaidām ir pārāk smags, lai aizskrietu laikam līdz, tāpēc sanāk nepiedalīties, bet tikai redzēt, kas un kā plūst garām un tad joņot pakaļ un mēģināt to piedzīt.
Es jau pasen atskārtu, ka stāvu kaut kur margināli nost no krosa takas, bet es redzu, kā marga aug aizvien lielāka, kā tā izstiepjas – pēcpusdienas ēna – pār saturu. Bet nē tā nav ēna tās tradicionālajā metaforā – tā tikpat labi ir spožs stars, kas slīd pār lapu kā tas stars, kas rada kopiju. Un kas gan ticēs, ja teikšu, ka sirdī esmu simfonija, ne tikai kseroksa vāka cilātāja, ka vakaros es atpinu bizi un dziedu pa logu laukā skaļā balsī, ka manī uzbango tādas aizvēsturiskas dzīves alkas un ka man liekas (parādās ticība) - es varu savas abas puses arī savienot. Tikai jānoregulē laiks pēc cita tipa pulksteņa. Smagi ducina dažādos ritmos apkārtējie kseroksi, man pienāk bodītes pārzine un uzsmaida savu viedu pārliecinātas budistes smaidu, salīkusī kopētavas dvēselīte, viņa iedos man atlaidi tīri aiz personīgām simpātijām un mazlietiņ nošmauksies atskaitēs.
< /lj-cut >


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]zazazelle
2007-06-06 15:02 (saite)
cik skaisti uzrakstīji!
+

(Atbildēt uz šo)


[info]prtg
2007-06-07 21:47 (saite)
Neokorteksam ar kserokopētāju ir ne tikai lingvistiska līdzība. Tiesa, kopēšanas ātrumi pamatīgi atšķiras, bet viss jau ir relativizējams; es zinu, ka Tu sajuti.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]virginia_rabbit
2007-06-07 22:31 (saite)
es tev atklāšu noslēpumu : man galvā ir rēta no tās reizes, kad pazaudēju vārdu atmiņu un nonācu mājās pavisam pareizi, visu ceļu domādama bez vārdiem, domādama, ka eju pa ielu, bet neosaucot ielu vārdā, jo neatcerējos to vārdu, es arī sapratu to, ka neatceros vārdus, sapratu pilnīgi visu, bet tā saprašana gāja galvā bez vārdiem. es zināju, ka būs jāiet pie mātes, bet es neatcerējos vārdu "māte". un man bija ļoti bail, ka es pazaudēšu vārdus pavisam, ka tas ir THE END. man somā bija grāmata un man ienāca prātā, ka vajadzētu pārbaudīt, vai es protu lasīt. un es varēju izlasīt, vienīgi biju ļoti vāja, jo man asiņoja piere, un neizlasīju daudz. es atradu vārdus "izdošans datums" un "iela" un "slikti" - es tos atradu grāmatā. vārdu "māte" es tomēr spēju atcerēties arī tāpat. pārnācu mājās un spēju pateikt mātei - "iela" un "slikti". vairāk neko, jo tas bija tāds kā šoks, kaut arī es visu sapratu, vienkārši bija pazuduši vārdi. māte uzlika ūdeņraža pārskābi un nolika mani gulēt. kad es pamodos, vārdi bija atpakaļ. varbūt paretināti. un varbūt es tos lielāko daļu iemācījos no jauna (man bija 15 gadi), jo tajā vasarā daudz lasīju. un galu galā lietojamo vārdu krājums tāds nieks vien ir. bet to sajūtu, ka var pilnīgi loģiski domāt, vārdu netraucēts, es ļoti labi atceros. tāpēc man .. tāpēc man joprojām nesanāk komunikācija ar pasauli tā po dušam - kad abas puses zina, kā ir patiesībā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]prtg
2007-06-07 22:54 (saite)
Man pēcpusdienā pēc smadzeņtrīces bija līdzīgi. Man gan toreiz bija tikai 5 gadi. Atceros sarkanas trepes, tādā kā miglā un kā mani pa tām veda augšā. Bet pēc tam slimnīcā es nevarēju izturēt un pa kluso lasīju, kaut arī nedrīkstēja. Gribēju teikt aizgūtnēm, bet tā nebija. Es zināju, ka var būt komplikācijas, tāpēc piespiedu sevi lasīt lēnām, nenopūloties un nepiespiesti, vienlaikus vaktējot vai nevērsies durvis, lai varētu aši paslēpt grāmatu sem spilvena.

Bet jau 12 gadu vecumā es ilgojos pēc pasaules, kurā cilvēki saprastos bez vārdiem, tikai ar skatieniem un tikko pamanāmiem žestiem, nu tādiem mīļiem, un man tas nelikās nekas neiespējams, un arī tagad neliekas, tikai tā pasaule ir jāsašaurina līdz dažiem cilvēkiem, kas arī grib, lai tā ir, un jāiekustina ar kaut kādiem maziem, smieklīgiem niekiem, un tad viss ievirmo un notiek tāpat bez vārdiem un liekas, ka notiekošais ir daudz vairāk pa īstam.

[Iespējams, ka šādi es ilgojos saplūst ar patiesību. Tā dzīvo tur, ārpus vārdu projekcijām, gaisma par sevi, neviena nelauzta, neatstarota un visuredzoša.]

Tomēr vārdi ir lieliski. Tie ir kā uzticams draugs, uz kuru paļauties, kā instruments ar ko radīt, salauzt un radīt atkal, smalkas cilpas citu uzmanības notveršanai, ierindnieki formālu saistību noformēšanai, smalki un virpuļojoši kukainīši dzejā un mazas pieturzīmītes dziesmas plūdumā. Ir lieliski rakstīt tos, zinot, ka arī Tu zini.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]virginia_rabbit
2007-06-08 07:23 (saite)
jaa, bet vaardi ir hobijs. nu, labi nr tik pliki - tas ir transports, eerts divritenis, lai distance nebuutu jaaiet kaajaam. pat ne tas - jaa, tas ir viens no veidiem kaa sarunaaties, racionaali novienkaarshojamas veids, kas protams ir dazhaadi kombineejams un attiistaams liidz smalkumam. patiesiibaa aabece ir loti vienkaarsha - aabece par vaarda speeku. kombinaacijas var iekalt pat beerns - kombinaacijas, ar kuraam pacelt un ar kuraam iegaazt. kombinaacijas, ar kuraam patikt un ar kuraam atgruust. vaardi ir apzinaami. taapat arii vaardu speeks. taapeec peec paaris minuuteem runaajot shajaa virzienaa varees atziit - jaa forma ir tik pat daudz kaa desai apkaart aada. galvenaaks ir kontents. un kontents ir aarpus valodas - kontents ir pieredze. citu manju pieredze. un smadzeneem ir kapacitaate manipuleet ar sho pieredzi arii to nenosaucot. elementaars piemers - kaa monteejot filmu - var mieriigi iztikt bez jebkaadaam pieziimeem.. ja filma ir iisa. var iztikt arii garaakai filmai, tikai nevajag nobiities. smadzene nepanesami viegla un lokana pret visu;) varbuut pavisai garai nevar iztikt, bet pavisam garu. tad nevajag taisiit. ko nevar celt, to nevar nest. neviens to peectam nevarees noskatiities, ja ta nebuus brain robezhaas radiita. bet valoda ir labs veids kaa maaciities struktureet.. turpin sekos.
mans shiisnedeelas key word (sentence, par kuru gudri jaadomaa kino sakaraa - *content is not important

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]virginia_rabbit
2007-06-08 07:36 (saite)
[mani nodzina no kompja; nu, turpinu] valoda ir labs veids, no kaa pamaaciities, kaa var manipuleet ar gaisa masaam savaa praataa. bet jaa.. atshkiriigaa valodaa paraadaas nianses, taapeec viena - pirmaa iemaaciitaa patiesiiba - nav nemaz vieniigaa un nav arii svariiga.
bet to ko pieteicu jau augstaak arii par to kino - contents arii nav svariigaakais. svariiga ir motivaacija, iemesls. bet pat arii ne tas - svariiga ir kaisliiba - passion pour.. un peec tam tikai attendence.

[un shitas nav sagraabstiits no graamataam. es peedeejaa laikaa lasu tikai tehnisku literatuuru. un to pashu maz. jo man ir gruuti sekot cita cilveeka domai. es parasti apstaajos jau saturaa un ievadaa, jo tur ir soliijums - tur sola daudz; un tu staadies priekshaa to visu un pats nonaac liidz galam; bet turpinot lasiit nenonaac ne liidz kam, jo vaardi izraadaas vaajaaki par soliijumu, vaajaaki par veeleeshanos, par passion pour.. autors pats sevi neiziskaidro un nepavelk visbiezhaak; taapeec lugai varbuut pietiktu tikai nosaukt varonjus un staastiem nenodrukaat paareejaas lapas aiz pirmaas.. cik pesimistisks skats.. vaardi savaa tuukstosha limitaa un kombinaacijaas sevi jau ir izstaastiijushi.. gan jau ka nee.. varbuut, vienkaarshi akuuti pietruukst jaunaa geenija]

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?