es tev atklāšu noslēpumu : man galvā ir rēta no tās reizes, kad pazaudēju vārdu atmiņu un nonācu mājās pavisam pareizi, visu ceļu domādama bez vārdiem, domādama, ka eju pa ielu, bet neosaucot ielu vārdā, jo neatcerējos to vārdu, es arī sapratu to, ka neatceros vārdus, sapratu pilnīgi visu, bet tā saprašana gāja galvā bez vārdiem. es zināju, ka būs jāiet pie mātes, bet es neatcerējos vārdu "māte". un man bija ļoti bail, ka es pazaudēšu vārdus pavisam, ka tas ir THE END. man somā bija grāmata un man ienāca prātā, ka vajadzētu pārbaudīt, vai es protu lasīt. un es varēju izlasīt, vienīgi biju ļoti vāja, jo man asiņoja piere, un neizlasīju daudz. es atradu vārdus "izdošans datums" un "iela" un "slikti" - es tos atradu grāmatā. vārdu "māte" es tomēr spēju atcerēties arī tāpat. pārnācu mājās un spēju pateikt mātei - "iela" un "slikti". vairāk neko, jo tas bija tāds kā šoks, kaut arī es visu sapratu, vienkārši bija pazuduši vārdi. māte uzlika ūdeņraža pārskābi un nolika mani gulēt. kad es pamodos, vārdi bija atpakaļ. varbūt paretināti. un varbūt es tos lielāko daļu iemācījos no jauna (man bija 15 gadi), jo tajā vasarā daudz lasīju. un galu galā lietojamo vārdu krājums tāds nieks vien ir. bet to sajūtu, ka var pilnīgi loģiski domāt, vārdu netraucēts, es ļoti labi atceros. tāpēc man .. tāpēc man joprojām nesanāk komunikācija ar pasauli tā po dušam - kad abas puses zina, kā ir patiesībā.