gulēt taču nav keāds grēks? es palaikam paceļu acis uz logu, nospiežu podziņu un ar skaņu džinglu manā logā uzaust zila gaisma.

maina ip adreses kā zeķes!

ES IENIISTU EKRAANU!
JA NEBUUTU EKRAANA, ES NEKAD NEBUUTU REDZEEJUSI ALENU DELONU. TADU MUUZHAM JAUNU,TIK VIEGLI PIEEJAMU ALENU DELONU.. ES BUUTU VAREEJUSI MIERIIGI DRAUDZEETIES AR KAADU JAUKU ZEENU NO BLAKUS CIEMA.

ES PAJOKOJOS!!!!!

vina gaaja paari ielai. peekshni krustojumaa izgriezaas mashiina, vina piekeeraas pie rokas blakus staavoshajam sveshajam zeenam. - es nobijos! - vina teica un palika, turoties pie rokas.

Es stāvu pie kopētāja nelielajā kopēšanas iecirknī ar zemajiem grietiem. Es stāvu pie kopētāja un ārā ir karsts – Āzijas slapjā un glumā vasara nāk no āra iekšā, durvis stāv vaļā, jo no durvīm līdz pretējai sienai nav daudz, tas ir tikai tāds kambaris uz sastrēgumu ielas stūra – viens no lētajiem kambariem, kurā kopijas taisi pats. Papīra smēde ar izslēgtu ventilatoru – jo vēl nav sezona ventilatoram, neskatoties uz to, ka svīst pat plastmasa. Es stāvu pie plastmasas kopiju kalves un svīstu kā fasēšanas cehā pie konveijera.

( tālāk )

nahui, man kaut ko veel dariit, ja es jau tagad seezhu skolotaaja kreelsaa - tobish vis labaakajaa?

mood: just because i'm simpatjaga, i always get what i want.

es domāju par tiem senajiem cilvēkiem.. par tiem, kas starp zvaigznēm redzēja līnijas.. kas redzēja tajās zvērus un ratus un ziedus.. kas savienoja debesiis punktiņus, kurus šķir bezgalīgas distances.. kas redzēja debessjumu kopumā sev virs galvas tik tuvu un ticēja, ka aiz tā var aizlikt karoti vai ka no tā var nocelt dažas ..un iespraust tās matos vai acīs vai turēt saujā vai ezerā..
šie cilvēki izdomāja vienkāršus instrumentus - divus krusteniskus kociņus salika kopā, paskatījās debesīs un pateica, cik tālu zvaigznes viena no otras atrodas, nedomājot par to, ka tas ir tālu..
es iedomājos tikai par to - vai mēs esam cēlušies no šiem cilvēkiem vai no mērkaķiem tomēr?

lūk, 10 variantiņi 1 dziesmai [klasiski ir pirmais un pēdējais]:

Jeanette - Porque tu vas
Ivan Ferreiro - Porque tu vas
Julieta Venegas - Porque tu vas
la oreja de van gogh - Porque tu vas
Maki feat Davinia - di Porque tu vas
Mecano - Porque tu vas
Shana Tesh - Porque tu vas
The Springlove - Porque tu vas
Hi-Fi - V poslednij raz
Zakhar May - vse napominaet o tebe

un lūk neliels бонусиньш

es savas smadzenes viļāju plaukstās un nesu pasistas padusē turpun atpakaļ pa dzelzceļa līnijām, pēctam ielieku braukšanas kartīti automāta un paskatos, kur esmu staigājusi, jo neatceros - kas visu var atcerēties ar mazām smadzenītēm, kuras ievietojas plaukstā. es vakarā pārnāku uzlieku smadzenes uz galvas un lēnām ar zīmuli velku pa kvartāliem pilsētas kartē un klausos, kā ielas šņāc, kā aiz stūra kāds noparko velosipēdu un kā pretējā mājā uzgriež radio. tad atkal noņemu tās no galvas un pažonglēju mazliet. un tad vispār nolieku plauktā. ieleju tēju un paņemu ģitāru - ko var gribēt - man ir tikai 15.

aizmiršana - tā ir tikai tāda aizdusa, kad pārāk ātri domā uz priekšu, bet aizdomas - tā ir izdomas ēnas puse. es varu arī turpināt klusēt, jo kā jau minēju mans prāts ir īsts tehnokrāts - tas ir portatīvs un atpūtas režīmā pasīvs - pielīdzināms 0. es to nolieku malā un blandos pa palagiem. man liekas, ka esmu jau pusē - šī ir mana treniņu lapa, man vēl vajag uzlabot scores. tas nav nekas patīkams. atceros baleta treneri, kas kliedz uz mirstošo gulbi, kas piesvīdušu triko izstiepjas un saraujas, bimbā karstu pār sarkaniem vaigiem, tur maz tās dailes. lūk, mans treniņtērps - ieliec to pārpalikušu lietu muzejā kopā ar čuku un geku un citām drazām. es nokāpšu pirmajā stāvā no uzkarsušiem bēniņiem un tur spīdēs spožs parkets un sienas vēl smaržos pēc apmetuma kaļķa. un es aizmirsīšu, ka man pažobelē ir īsta svalka. aizmiršana ir aizdusa, bet aizmiršanās būs elsas.

skatertj-samodranka

nav vairs pirmā tropu vasara. tagad es zinu kā un kas gaidāms. vēl taupos lielajam karstumam. no galvas līdz kājām kokvilnā. elpoju mierīgi, izliekos, ka gaisa pietiek. zaļās tējas zaļais dope tur nomodā. nekādi brīvlaiki tuvumā nedraud. tagad atliek tikai gaidīt, kad saulē pazudīs ar galiem mans ziemeļu šarms.

atnāk kaut kas balts ar garām rokām.

cik gan absurda un naiva ir mana ticība rītdienai (nejaukt ar future) - es to iedomājos kā tādu baigo potenciālu, kurā es noteikti visu izdarīšu, kurā es paspēšu daudz vairāk un kurā (galvenais!) man gribēsies un sanāks daudz labāk. ar šādām domām ir tik viegli aizmigt. rītdiena protams vienmēr pienāk, ne gluži tāda, kā gaidīts. taču atkal pret vakaru manī pamostās pārliecība, ka vot nākamā diena točno būs varena.

jā, gribētu uz zaļumballi. man vienmēr ir patikušas. un arī jāņi un visādas brīvdabas estrādes. un tās man trūkst. bet es nezinu vai tās ilgas ir tieši flash-backi un tāda skumšana pēc tā, kas ir bijis. man liekas, ka tie vaŗētu būt flash-forwardi - ka es zinu, ka tādas man vēl būs, ka man stāv priekšā vesels lērums zaļumbaļļu ar visu izrietošo. un kremt tikai tas, ka ne uzreiz. laikam tas nav sentiments, tā ir nepacietība.

"kaut kas balts ar garām rokām" būs mans varonis.

saprotu, ka būtu jāpielik punkts [ne jau tu, paranoiķi!] savai patmīlībai. bet tas ir nespeciāli - vienkārši, ja ne es pati sevi, tad jau neviens cits to nedarīs, un humans need to be loved, tāpēc man nākas sevi ļoti mīlēt. es zinu, jā, padomu "izdari kaut ko un tad tevi arī mīlēs", bet tas ir pretrunā ar manu dogmu, jo man liekas, ka nav pareizi mīlēt PAR kaut ko. bet tas ir mans personīgais konflikts ar sabiedrību un es vēl neesmu tik nobriedusi, lai tai piedotu vienkārši tāpat mātišķā žēlsirdībā.

I cēliens

lomās:

- Kautkas balts ar garām rokām
- Uz nerviem krītoša
- Daži labi (precinieki)
- Kāpumi un kritumi (epizodēs)
- Laikam skropsta acī (māte)
- Nedod Dievs (tēvs)
- I cēliens un I kritiens (teicēji)