es domāju par tiem senajiem cilvēkiem.. par tiem, kas starp zvaigznēm redzēja līnijas.. kas redzēja tajās zvērus un ratus un ziedus.. kas savienoja debesiis punktiņus, kurus šķir bezgalīgas distances.. kas redzēja debessjumu kopumā sev virs galvas tik tuvu un ticēja, ka aiz tā var aizlikt karoti vai ka no tā var nocelt dažas ..un iespraust tās matos vai acīs vai turēt saujā vai ezerā..
šie cilvēki izdomāja vienkāršus instrumentus - divus krusteniskus kociņus salika kopā, paskatījās debesīs un pateica, cik tālu zvaigznes viena no otras atrodas, nedomājot par to, ka tas ir tālu..
es iedomājos tikai par to - vai mēs esam cēlušies no šiem cilvēkiem vai no mērkaķiem tomēr?