pie kopētāja
Es stāvu pie kopētāja nelielajā kopēšanas iecirknī ar zemajiem grietiem. Es stāvu pie kopētāja un ārā ir karsts – Āzijas slapjā un glumā vasara nāk no āra iekšā, durvis stāv vaļā, jo no durvīm līdz pretējai sienai nav daudz, tas ir tikai tāds kambaris uz sastrēgumu ielas stūra – viens no lētajiem kambariem, kurā kopijas taisi pats. Papīra smēde ar izslēgtu ventilatoru – jo vēl nav sezona ventilatoram, neskatoties uz to, ka svīst pat plastmasa. Es stāvu pie plastmasas kopiju kalves un svīstu kā fasēšanas cehā pie konveijera.

Es skenēju lapu pēc lapas, es pārbraucu tai ar svilinošu gaismas staru kā vēlāk tai braukšu tai pāri ar acīm. Tas, kas nokopēts, tas būs mans, turklāt tas būs lēti, turklāt grāmatai ir pārāk maz eksemplāru, lai pietiktu visiem, un visi varētu apvainoties, jo tagad visiem pieder viss – atliek tikai uztaisīt kopiju. Varbūt es to pat nekad neizlasīšu, tāpēc ātri apskatu katru nokopēto lapu un katra lapa pieder man, varbūt nekad nenonākšu līdz lapas saturam, bet tā jau visi dara, tas ir tāds grābšanas instinkts. Ar apbrīnojamu regularitāti paceļu un nolaižu smago kopētāja vāku – tā ir vecā tipa mašīna, tagad ik dienas tiek izlaistas jaunākas, daudz daudz vieglākas, tāpēc arī 1 kg ir daudz.
Es apgūstu televizora vēsturi, to, kā gaisma rada attēlu ar fosfora elementiem un kā signāls ceļoja 70-tajos un 80-tajos, zīmēju ekrānus.. tādus ekrānus, kādu vairs nav. Tādus ekrānus kādu arī nekad vairs nebūs – apgūstu senu, mirstošu gramatiku, kas piedzima tikai nedaudz pirms manis un to, kas piedzima ar mani reizē un vēl to, kas arī pēctam. Es apgūstu milzīgas problēmas, kuras radīja mediju savstarpējās atšķirības, veidus kā pāriet no red green blue uz CMYK, labi zinot, ka tas nebūs svarīgi jau pēc mēneša, tas neko nemainīs varbūt jau rīt, jo ir jau izdomāta ierīce, kas darbojas citā sistēmā. Tik ātri kā uzradās plazma un visu aprija. Es to visu apgūstu kā nostaļģisku stāstu, ko stāstīt bērniem par vakara pasaku, es pati nekad neskrūvēšu TV kasti, es tikai zināšu tā stāstu, ko daudzi aizmirsīs tūlīt pat. Es to daru.. jo esmu sentimentāla, norakstot pagājušo gadsimtu vēsturei, norokot tālā pagātnēs savu vecāku jaunību un sensenos 90-tos. Man televizors vairs ir tikai lampa, tikai gaismas mūzika telpas stūrī, tikai kastīte, ko ielikt muzejā, ja jau tā tur nav ielikta. Muzejā – vietā, kur noglabāt to, ko aizmirstam, kā lietot.. ko mēs aizmirstam ļoti ātri. Bet es mēģināšu atcerēties kaut ko no tā kā tāda vēsturniece, kas es neesmu, bet.. tikai paklausīga, rātna meitene tehnokrātiskajā gadsimtā. Es esmu ļoti mūsdienīga – es zinu, ka arī tas, kas bija vakar, arī tas bija sen, jo pulksteņi jau sen vairs nerāda pareizu laiku, tāpēc es gribu vairākus – vienu, kas rāda, cik ir tagad un otru, kas – cik būs pēctam. Es protu skatīties no malas.. visi jau prot, jo cilvēks pagaidām ir pārāk smags, lai aizskrietu laikam līdz, tāpēc sanāk nepiedalīties, bet tikai redzēt, kas un kā plūst garām un tad joņot pakaļ un mēģināt to piedzīt.
Es jau pasen atskārtu, ka stāvu kaut kur margināli nost no krosa takas, bet es redzu, kā marga aug aizvien lielāka, kā tā izstiepjas – pēcpusdienas ēna – pār saturu. Bet nē tā nav ēna tās tradicionālajā metaforā – tā tikpat labi ir spožs stars, kas slīd pār lapu kā tas stars, kas rada kopiju. Un kas gan ticēs, ja teikšu, ka sirdī esmu simfonija, ne tikai kseroksa vāka cilātāja, ka vakaros es atpinu bizi un dziedu pa logu laukā skaļā balsī, ka manī uzbango tādas aizvēsturiskas dzīves alkas un ka man liekas (parādās ticība) - es varu savas abas puses arī savienot. Tikai jānoregulē laiks pēc cita tipa pulksteņa. Smagi ducina dažādos ritmos apkārtējie kseroksi, man pienāk bodītes pārzine un uzsmaida savu viedu pārliecinātas budistes smaidu, salīkusī kopētavas dvēselīte, viņa iedos man atlaidi tīri aiz personīgām simpātijām un mazlietiņ nošmauksies atskaitēs.
< /lj-cut >