saprotu, ka būtu jāpielik punkts [ne jau tu, paranoiķi!] savai patmīlībai. bet tas ir nespeciāli - vienkārši, ja ne es pati sevi, tad jau neviens cits to nedarīs, un humans need to be loved, tāpēc man nākas sevi ļoti mīlēt. es zinu, jā, padomu "izdari kaut ko un tad tevi arī mīlēs", bet tas ir pretrunā ar manu dogmu, jo man liekas, ka nav pareizi mīlēt PAR kaut ko. bet tas ir mans personīgais konflikts ar sabiedrību un es vēl neesmu tik nobriedusi, lai tai piedotu vienkārši tāpat mātišķā žēlsirdībā.