Man pēcpusdienā pēc smadzeņtrīces bija līdzīgi. Man gan toreiz bija tikai 5 gadi. Atceros sarkanas trepes, tādā kā miglā un kā mani pa tām veda augšā. Bet pēc tam slimnīcā es nevarēju izturēt un pa kluso lasīju, kaut arī nedrīkstēja. Gribēju teikt aizgūtnēm, bet tā nebija. Es zināju, ka var būt komplikācijas, tāpēc piespiedu sevi lasīt lēnām, nenopūloties un nepiespiesti, vienlaikus vaktējot vai nevērsies durvis, lai varētu aši paslēpt grāmatu sem spilvena.

Bet jau 12 gadu vecumā es ilgojos pēc pasaules, kurā cilvēki saprastos bez vārdiem, tikai ar skatieniem un tikko pamanāmiem žestiem, nu tādiem mīļiem, un man tas nelikās nekas neiespējams, un arī tagad neliekas, tikai tā pasaule ir jāsašaurina līdz dažiem cilvēkiem, kas arī grib, lai tā ir, un jāiekustina ar kaut kādiem maziem, smieklīgiem niekiem, un tad viss ievirmo un notiek tāpat bez vārdiem un liekas, ka notiekošais ir daudz vairāk pa īstam.

[Iespējams, ka šādi es ilgojos saplūst ar patiesību. Tā dzīvo tur, ārpus vārdu projekcijām, gaisma par sevi, neviena nelauzta, neatstarota un visuredzoša.]

Tomēr vārdi ir lieliski. Tie ir kā uzticams draugs, uz kuru paļauties, kā instruments ar ko radīt, salauzt un radīt atkal, smalkas cilpas citu uzmanības notveršanai, ierindnieki formālu saistību noformēšanai, smalki un virpuļojoši kukainīši dzejā un mazas pieturzīmītes dziesmas plūdumā. Ir lieliski rakstīt tos, zinot, ka arī Tu zini.