par lasīšanas paradumiem un par rakstniekiem
man ir daudz mīļu autoru, bet man arī raksturīgs uzskats, ka dzīves laikā cilvēks, pat izlasot divas grāmatas nedēļā (kas nav iespējams, es lasu lēni un man viena grāmata aizņem no divām nedēļām līdz trim mēnešiem, dažreiz ilgāk) gada laikā sanāk ap 100 grāmatām, kas, piekrītiet, nav daudz... aktīvi lasot 60 gadus šādā režīmā var izlasīt līdz 6000 grāmatām, kas still nav daudz... man ir autoru saraksts, kurus es lasu, un ļoti reti, tikai ar ļoti nopietnām rekomendācijām, manā dzīvē ienāk jauni autori...

lasu es lielākoties zinātnisko fantastiku, ik pēc divām - trim grāmatām izlasot vismaz pa vienai zinātniskai vai populārzinātniskai grāmatai.... lasu krievu un angļu valodā, biežāk krievu, latviešu valodā burtoju, pāris gados pa kādai grāmatai sanāk... ļoti bieži mīļākās grāmatas pārlasu, ir grāmatas, kuras esmu pārlasījis pa 4 un vairāk reizēm....

ar autoriem ir tā - mīļākie autori man mainās, bet šobrīd tādi ir divi - no saifaja tas ir Dan Simmons, kura grāmatas pārlasu pa n reizēm un katrreiz atrodu jaunas lietas, par ko meditēt... ārkārtīgi inteliģents autors un viņa veidotajām pasaulēm klāt nestāv nekādas Hovarda, ne Asprina, ne Harisona, ne Folauta pasaules... antiutopists, savā ziņā turpina Velsa tradīciju, bet daudz dziļāk un pamatīgāk...

no ne-saifaja mīļākais laikam ir Дмитрий Горчев, kurš rezumē, ka C'est la vie - она же - сука un жил человек - мудак мудаком, а помер и посмотреть приятно... kādreiz, tas bija devītajā - desmitajā gadā, mēs ar draugiem plānojām ņemt vietējo kandžu un braukt ciemos, viņš dzīvoja dziļos laukos netālu no pilsētas Невель, 200 kilometros no Rēzeknes (līdz Rīgai ir 240)... bet kamēr taisījāmies, viņu atrada mirušu uz mājas lieveņa... runāja, ka insults, runāja arī, ka jau bijusi aizlaista aknu ciroze... februārī Gorčevs pabeidza savu autobiogrāfisko romānu(?), martā nomira, maijā romāns tika izdots... un viena no pēdējām nodaļām beidzas ar "Как-то очень сильно много любви накопилось в моем небольшом организме, а все мало. То ли сдохну скоро, то ли буду жить вечно…"... šis autors laikam man ir tuvākais, es viņu lasu un zinu, kā viņš jūtas to rakstot, kaut gan es nemēdzu būt tik rupjš, kā viņš... bet ļoti daudz paralēļu ar Jerofejevu...

un vēl man ir divas naktsgaldiņa grāmatas... tās ir grāmatas, kuras turu pie rokas, lai pasmeltos kādu citādu vai divus, viena no tām nedaudz augstāk jau pieminētais Венедикт Ерофеев "Москва - Петушки" un Jerom K. Jerom "Three Men in the Boat (to say nothing of the dog)"