lai arī, nu ir sarežģīti par krutām un prikoļnām fiškām, kas notiek tavā dzīvē, pastāstīt tā, lai patiešām kāds tam noticētu

teiksim, man viens no mīļākajiem episkajiem storijiem, kā pirms simts gadiem mums ar kosmonavtoviču abiem vienlaicīgi izsita drošinātājus viena lietuviešu meitene, tur taču, kurai detaļai nepieķeries, viss izklausās pēc breda, un piedevām tur vēl efekts bija tāds, kādu viktors oļegovičs peļevins apraksta savā ņevjebenna krutajā darbā «Священная книга оборотня», tobiš, ja es saku, ka mums lietuviešu meitene drošinātājus izsita uz dažām stundām, es, lūk, tieši to arī domāju.
taču, ja es sāktu par to stāstīt, tas izklausītos pēc stāsta, tipa, par seksu vai kaut ko tādu, bet tas vispār nekādā gadījumā nav stāsts par seksu, es nespēju noformulēt, par ko šis viss stāsts ir - nu, par apmātību, jā. tas ir stāsts par to, kā dažas stundas no tavas dzīves, ir tāda meitene, uz kuru skatoties tev prāts pašlikvidējas, lieta, par kuru, es personiski vienmēr esmu sapņojis, un terapijas beigās tu saki paldies, uz redzēšanos. laikam nevar to tomēr īsti paskaidrot.

ps. šovakar, kad es gāju nopirkt cigaretes vietējā veikalā, no dzīlēm iznāca pirmoreiz veikala vēsturē galīgi sadzērusies un noraudājusies pārdevēja taņa (apt. 50 gadi, blondi krāsoti mati), es viņai jautāju, vai kaut kas ir noticis, viņa atbildēja, ka nē, viņa teica, vai tad viņa nevarot vienreiz dzīvē tā, kā te visi mēs, rīkoties, es teicu, ka var, pārklāju savu roku viņas rokai, teicu, galvenais, kasi tagad kaut kā nodod, aiz muguras rindā stāvēja neapmierināts latvju kungs (apt. 60 gadu, balti džinsi, "kas te vispār notiek, pakustini taču viņu"), ir tik daudzas lietas, kuras sajūti, bet nespēj paskaidrot.