viss sākas no anekdotēm

lūk, vakardien vakarā ap pusnakti (dies, kā man patīk, kad es rakstu šo, pārdomājot katru vārdu) es iegāju vietējā krodziņā ar nolūku baudīt kokteili "asiņainā mērija". krodziņš bija tukšs, tikai es un bārmenis marks, kad tur ienāca nu ļoti apburoša krievu meitene, skaista un patiesa kā Alauksta ezers, ar ziliem nolakotiem nagiem un ienākumiem daudztūkstoš lati mēnesī, nolādēts, kas man stundu pēc tam ausī skaidroja, kāds gan Kastaņeda ir kruts rakstnieks, viņa ir izlasījusi septiņas grāmatas, tagad lasot astoto.

viņa runā klusi(man riebjas skaļi aurojoši cilvēki), viņā ir kaut kas tāds, kad tev sāk likties, varbūt nomirt pēc trīsdemit gadiem kopā ar viņu palermo pludmalē, jo visi fundamentālie jautājumi ir atrisināti, palicis ir tikai stjobs un mīlestība, un tu sāc domāt, ka marks tomēr ir neērti iekārtojis tualeti, kurā varētu nostiprināt draudzīgās attiecības, bet nu tas īpaši nav vajadzīgs, es to lasu viņas acīs un savā galvā

tad es izdzēru pēdējo kokteili "asiņainā mērija", atnācu mājās, apgūlos blakus jaukākajai meitenei pasaulē, un domāju par iespējām, kuras piedāvā dzīve

džons piedāvā ģeniālo

interesanti, a jūs noticat tam, ko es rakstu?

lai arī, nu ir sarežģīti par krutām un prikoļnām fiškām, kas notiek tavā dzīvē, pastāstīt tā, lai patiešām kāds tam noticētu

teiksim, man viens no mīļākajiem episkajiem storijiem, kā pirms simts gadiem mums ar kosmonavtoviču abiem vienlaicīgi izsita drošinātājus viena lietuviešu meitene, tur taču, kurai detaļai nepieķeries, viss izklausās pēc breda, un piedevām tur vēl efekts bija tāds, kādu viktors oļegovičs peļevins apraksta savā ņevjebenna krutajā darbā «Священная книга оборотня», tobiš, ja es saku, ka mums lietuviešu meitene drošinātājus izsita uz dažām stundām, es, lūk, tieši to arī domāju.
taču, ja es sāktu par to stāstīt, tas izklausītos pēc stāsta, tipa, par seksu vai kaut ko tādu, bet tas vispār nekādā gadījumā nav stāsts par seksu, es nespēju noformulēt, par ko šis viss stāsts ir - nu, par apmātību, jā. tas ir stāsts par to, kā dažas stundas no tavas dzīves, ir tāda meitene, uz kuru skatoties tev prāts pašlikvidējas, lieta, par kuru, es personiski vienmēr esmu sapņojis, un terapijas beigās tu saki paldies, uz redzēšanos. laikam nevar to tomēr īsti paskaidrot.

ps. šovakar, kad es gāju nopirkt cigaretes vietējā veikalā, no dzīlēm iznāca pirmoreiz veikala vēsturē galīgi sadzērusies un noraudājusies pārdevēja taņa (apt. 50 gadi, blondi krāsoti mati), es viņai jautāju, vai kaut kas ir noticis, viņa atbildēja, ka nē, viņa teica, vai tad viņa nevarot vienreiz dzīvē tā, kā te visi mēs, rīkoties, es teicu, ka var, pārklāju savu roku viņas rokai, teicu, galvenais, kasi tagad kaut kā nodod, aiz muguras rindā stāvēja neapmierināts latvju kungs (apt. 60 gadu, balti džinsi, "kas te vispār notiek, pakustini taču viņu"), ir tik daudzas lietas, kuras sajūti, bet nespēj paskaidrot.