ar tukšu vēderu daudz nevajadzēja, lai sadirstos ar bērnu dakteri, kura mums ir puskurla un ar nelielu vecuma demenci. kā katru reizi viņa sāka vizīti ar mūsu veco analīžu papīru cilāšanu, ka neko vairāk par marta analīzēm tur neredzot, un nieru bļodiņas acīmredzami palielinātas, bet man nācās kārtējo reizi atgādināt, ka augustā veiktajā sonogrāfijā uzrādās, ka šī problēma ir atrisinājusies. savukārt viņa atkal savieba seju, ka dzemdību nama sonogrāfijām viņa jau nu neuzticētos, un nožēlot nāksies visu mūžu.. un es atbildēju tikai to, ka "nedomāju, ka tur strādā tumsoņi, kas tīši gribētu mūs maldināt".. un tad sākās - vai tad es tā teicu? vai tad es jums vēlu sliktu? es jau kā savam miesīgam dēlam, tikai to labāko. un es atbildēju: jā, es sapratu, bet jūs to pašu atkārtojat katru reizi, un mēs jau sapratām - uztaisīsim sonogrāfiju vēlreiz kaut kad janvārī, citā vietā un viss - vai mēs varētu ķerties pie apskates? viņa vēsi piegāja Eiženam ar klausuli, viņš bļāva, tad tur kko paskatījās paklausījās, svērt atteicās un ar dzelžainu seju atvadījās. mēs esam tagad melnajā sarakstā.