pienācis tas brīdis, kad tik ļoti negribas strādāt, ka jānāk uzrakstīt kā vakar sanāca ar to iešanu iet.
pašai priekš sevis man jāpieraksta konkrētie lēmumi, kas noveda pie tā visa.

vispirms izlēmām, ka iesim uz otru pusi nekā parasti. tad bija izvēle iet ielejā vai gar ieslodzījumiem. mazliet apdomājos un sapratu, ka ieleja izklausās interesantāk kaut kā. tad VZ teica, ka vispār varētu iet nevis ielejā kā parasti, bet uz otru pusi. atceros sevi sajūsmināti paziņojam, ka tas izklausās aizraujoši. nē nu kā, viss jau bija labi. gājām tā un šitā. spriedelējām par to, kā cilvēki te dzīvo, kaut kādā nesaprotamā kalnā. daudz akmeņu un, protams, ka neizbēgamie dubļi. ik pa brīdim jākāpj kalnā. you know, the usual. VZ gan jau sākumā brīdināja, ka tā īsti nezinot, kur tieši mēs iziesim. es tur visa tāda sarosījusies uz iešanu teicu, ka gan jau kaut kur nonāksim, nu kaut kur taču viss vienmēr ir, tur gan jau būs turs. (pēc mirkļa atcerējos par vārdu "turiene", bet viss jau bija zaudēts.) vēl mēs nejauši crashed a party kaut kādā laukumā. tur bija divas mašīnas, kaut kādi dzērieni un tēviņi tērpti armijas tērpos ar ļ pārliecinoša izskata šaujamajiem. prātā ienāca doma to ieinstagrammēt, bet laicīgi attapos, ka šiem vīriešiem varētu nepatikt. bet nu lūk. kāpām kalnā pa dubļiem un visu to. izklausās exciting, vai ne? tad iznācām kaut kādā vietā, kas līdzinājās civilizācijai. sekojām norādēm uz vietu, kur tikt metro. ejam tādi, ejam, ejam. tur hihi-haha viesnīca Fanny. tur vēl viesnīcas, nevar saprast, kāpēc. ejam, ejam... un nu, kaut kādā brīdī atrodam sevi prosta ejot pa šosejas malu. bija nelielas aizdomas, ka šis ceļš neved uz metro. bet nu, atradās nākamā ceļazīme, kas apgalvoja, ka tur, pa labi, tur aizvedīs uz. pagriezāmies pa labi un tur sāka pūst vējš. ar negantu jaudu. pēc mirkļa secinājām, ka tajā pseidocivilizācijā, kur bija bezcerība, bija labāk, jo vismaz nepūta pretīgs vējš tieši sejā. long story a bit shorter, tika secināts, ka Siemens arī tur gāja, līdz nogura, apsēdās un teica, ka jūs te būvējiet man apkārt māju, jo es nekur vairs negribu iet. un apmēram tad, kad arī mums sāka likties, ka nupat jau vienkārši viss, nu viss, nu, tad atklājās, ka tur tiešām ir metro pietura.

viss beidzās laimīgi ar to, ka vegānnīcā beidzot bija brīvi galdiņi. pēc tam aizgājām vēl mazliet paiet, bet tas nebija tik jestri, tas bija pārsvarā auksti. nostaļģējām par vasaru. tad jau Orindžbārs, Jiržikbārs, burrito, tas viss. jūs varbūt neticēsiet, bet vispār atkal bija ļ jestri un smieklīgi. visu ko gribējās cibā tā one liner pastāstīt, bet neviens nesaņēmās. bija jāķiķē. living in the moment, tas viss.