It kā jāstrādā. Pārāk bieži pēdējā laikā ir tā, ka negribas. Pat gribas, bet nevari piespiesties. Ar trulu skatienu veries mirguļojošajā ekrāna un domā : “Nahuj?”
Es varētu tagad vienkārši piecelties un aiziet, pat nepabeidzis šo pukstu, atstāt atvērtu datora ekrānā. Iekāpt mašīnā un braukt. Uz Saldu, Kandavu, Aizkraukli vai Viļāniem. Varbūt vienkārši līdz jūrai. Pastaigāties stundu, divas.
Pēcāk man būtu jāatgriežas. Jāatgriežas, lai turpinātu audzinošās sarunas ar tēvu, kurš dzer jau otro nedēļu. Jāatgriežas, lai apmeklētu brāli slimnīcā, kur viņš mēģina atbrīvoties no nierakmeņiem. Jāatgriežas, lai turpinātu skandālu, pat ne skandālu,vienkārši lai aizstāvētu savu satrukumu par brāli kundzes priekšā, jo redziet nierakmeņi salīdzinot ar nāvi ir nieks. May be. Bet tas tomēr ir brālis. Jāatgriežas, lai saņemtu kārtējo iepērkamo zāļu sarakstu no vecmammas. Jāatgriežas, lai maksātu rēķinus un turpinātu vārdu pārmaiņu par jaunā dzīvokļa iekārtojumu. Jāatgriežas, lai zīmētu ppt. failu un kafija-cigeretas pavadījumā censtos līdz vēlai naktij domāt par nākamās dienas darbiem.

Runā ka Floridā esot izplaukušas agāves.

http://www.metro.lv/download/01_Led_Zeppelin_-_Stairway_To_Heaven.mp3