Ātras pārdomas par Andra Gaujas spēlfilmas debiju "Izlaiduma gads".

Pirmās trīs ceturtdaļas vai pat četras piektdaļas bija ļoti labi, ļoti ticami, Gauja - liels malacis. Ļoti labs darbs ar pusaudžu aktieriem, labi dialogi, labi galvenie varoņi. Gauja acīmredzami no visas šitās vidusskolas vēl, par laimi, nav izaudzis un aizgriezies, tāpēc viņš ļoti labi to visu saprot un restaurē mūsu, pieaugušo skatītāju, māmiņu un tētiņu, izbijušās sajūtas. Līdz skumjai neērtības sajūtai. Visu to sprēgājošo, palojošo enerģiju, kas ir septiņpadsmit gadu vecumā, ja. Ne obligāti tikai seksuālo enerģiju - lai gan arī pa šo līniju filmā viss ir izdarīts pareizi, redzami gan pliki pupi (jau pirmajā kadrā), gan krāniņš. Tas viss tur ir vietā. Bet milzīgo enerģiju arī tādā nozīmē, ka ir burtiski jūtama tā jauniešu milzīgā saasinātība pret dzīvi, visu maņu darbošanās pilnā režīmā, ar visu to Angst un Anguish, kam ļoti labi palīdz operatora nestabilās kameras darbs, garāžas montāža, vietām sliktā skaņa, pārgrieztais skaļums diskotēku ainās un tādā garā. Es domāju, ka paši jaunieši no filmas taisīšanas ir guvuši milzīgu baudu (tik liela bauda arī, mīļie draugi, ir tikai agrā jaunībā, vēlāk tas kļūst piezemētāk jeb "sarežģītāk", kā mēdz teikt). Un neaizmirsīsim, ka filmēt tīņu problēmas ir grūti - piemēram, tādi starptautiski atzīti režisori kā Fransuā Ozons to vienkārši nemāk (jo viņi par daudz no sevis iedomājas). Realitātes sajūtas līmenī "Izlaiduma gads" pat brīžiem ir pielīdzināms līdz šim lielākajam žanra šedevram "Četrās sienās" (Entre les murs), kas dabūja Kannu zaru.
Tieši visas šīs labās iezīmes ņemot vērā, ir ļoti žēl, ka filmai ir sabojātas beigas. Sabojātas.
Ka Gauja acīmredzami nav zinājis, kā to visu atrisināt. Ne jau morāles ziņā - ar morāli viss ir skaidrs pēc pirmajām desmit minūtēm. Bet tieši notikumu ziņā. Tur parādās kaut kādi nevajadzīgi dramatizējumi un neiederīgi Džeka Keruaka motīvi. Kas varbūt pat, varētu teikt, nemaz nav tik neiespējami, jo kādas tik neiespējamības nav piedzīvotas, bet aktieri nespēj sagremot šos zibenīgos pavērsienus un ticami attēlot ticamas emocionālās reakcijas. Žēl, ka tā. Gandrīz jau bija. Ja kādam ir kāda lieka no godīgajiem darbaļaudīm priekš kultūras izžulīta nauda, iedodiet to Gaujam. Ja viņam nebūtu bijis nepieciešams piecus gadus čakarēties, lai filmu pabeigtu, varbūt beigas nebūtu tik samocītas.

Naumanim arī būtu diezgan labi paticis, I'm sure.