šeit arī nav slēdzama teritorija. un tās "neslēdzamais gals" iziet piegružotā pļavā aiz kuras sākas mežs. nu labi, tur neviens nevar nobraukt, bet aizmaldīties gan var pamatīgi un vietējie bērni nelien ne tur, ne šķūnī, ne siltmnīcā, ne vēl daudz kur, kur nevajadzētu līst un kur, protams, nekavējas bāzt savu zinātkāro snīpi un roķeles mana meita. tādēļ, lai arī vakar vakarā kāds no pieaugušajiem ārā bija praktiski vienmēr, es tāpat ik pa brīdim pārtraucu savas iekštelpu nodarbes un gāju ārā skatīties, ko dara mans acuraugs. un katrreiz viss bija labi. divritenis, ložņāšana pa ratiem, sēdēšana smilts un grants čupā, kāju mērcēšana mazā kastītē ar ūdeni utml mazu bērnu izklaides. līdz vienā brīdī - nav. aiz mājas nav, aiz žoga nav, aiz mašīnas arī nav. nu un kamēr es meklēju savu pazudušo atvasi ārpus mājas, aizvien cītīgāk skatoties meža virzienā, pēkšņi atskan satraukti saucieni. dažādi cilvēki sauc te manu vārdu, te kaut ko par ūdeni. mans mīļais bērniņš ja seeen ir vannas istabā, atgriezis krānu aizsprostotā izlietnē un miermīlīgi spēlējas ar ūdeni, kamēr vannas istabas grīda pārklājas ar aizvien biezāku ūdens kārtu. sacīt jāsaka, te ir liela vannas istaba. un ūdens bija satecējis DAUDZ.
manus radus šinī sakarā visvairāk pārsteidza tas, ka par šo "nodarījumu" savu bērnu ne vien nesitu, bet pat nelamāju.