tā jau viss ir forši un labi, tikai pārāk bieži iestājas tā the grass is greener on the other side sajūta. tā kā pietrūkst amst mazliet, kad esmu šeit, un tur ļoti pietrūkst rīgas, un visa dzīve tādā mazliet pietrūkšanas stāvoklī. bet ko tur daudz. es vienkārši baigi nelietderīgi izmantoju laiku, es nemāku plānot (vai arī atsakos to darīt), bet laikam tas, kas man likās forši pirms gadiem četriem, nu, tas vairs tā nešķiet. it kā traucē tas, ka es visu daru pēdējā brīdī - diez, kādreiz pienāks brīdis, kad es uz lidostu neskriešu ar no somas ārā krītošiem lādētājiem? - un tomēr tas netraucē tik daudz, lai kaut ko mainītu. ir tik daudz ideju, tik daudz plānu, nu nezinu, piemēram, uzrakstīt eseju a la on lolcats and cheezburgers, izlasīt visas grāmatas, kuras ir manā īpašumā (piem, šobrīd lasu the girl with the dragoon tattoo, esmu 145. lpp un, godavārds, ir garlaicīgi, bet tas varbūt tāpēc, ka es daiļliteratūru vispār vairs ārpus marko priekšmetiem nelasu), tak uzrakstīt bakalaura darbu par šizofrēnijas attēlojumu mainstream filmās, bet man liekas, ka ar šādu dzīvesveidu es nekur tik tālu netikšu.