Par džīzasa tēmu turpinot
Var jau būt, ka esmu pārāk neizglītots, provinciāls, vulgārs, vai sazin kāds tur vēl, ja neķeru “augsto” domu lidojumu, bet manuprāt tādi prodžekti kā izrāde “Daudz laimes, Lāci” un dokumentālā filma “Un tā stunda nāk” ir citu nelaimes izmantošana savas finansiālās labklājības uzlabošanai. Slēpjoties aiz invalīdu integrēšanas lozunga šie cilvēki tiek izmantoti savtīgos nolūkos. Interesanti, cik liels ir honorās “Daudz laimes, Lāci” trupai, vai “Un tā stunda nāk” galvenajiem personāžiem. Nebūšu daudz nopūdelējis, ja teikšu, ka nulle. Apaļa nulle, zero, ou. Nu jā, jā, labākā alga ir tikt uzklausītam, saprastam, labākā alga – cilvēku uzmanība, mēs radot šos projektus dodam šiem cilvēkiem iespēju izpausties, tikt uzklausītiem, pierādam, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs. Crap! Nu tad maksājiet viņiem, par katru mēģi 10 LVL , par katru izrādi 25 LVL. Par filmu 5000 LVL. Samaksājāt? Nu tad lūdzu nediršiet , ka darat šiem cilvēkiem labu. Samaksājiet, kaut vai 5 LVL honīti tam nožēlojamajam narkomānam, kurš ar savu priekšlasījumu uzstājās N.Naumaņa, vai kā vārdā sauktajā jauno rakstnieku prozas lasījumā. Nē..viņš integrējās, tiek spītīgi turpināts. Un vispār, ja es kādā kroga kautiņā atrautos ar krēslu pa galvu, un kļūtu daunis, vai motocikla avārijā zaudētu abas kājas , es gribētu, lai mani liek mierā, nevis kameru un prožektoru gaismā valkā pa visiem MIL un lūdz palīdzību manā vārdā. Ļaujiet tad labāk man klusībā nosprāgt!