the dark side of the gardening
izgāju paravēt, kamēr bērni guļ un nebrēc pēc brokastīm. ravēšana līdzinās nesaudzīgai cīņai, vislabāk iznīdēt uzreiz veselas ģimenes un dzimtas, izraut no zemes tumsā guļošo kopīgo sakni, paraut līdzi gan sievieti ar zīdaini pie krūts, gan visresnāko onkuli un vecmāmiņu, kura sen jau dzīvo sapņu pasaulē. iecirst kapli, ierušināt pirkstus pēc iespējas dziļāk, un viņi ir ārā no zemes, spainī iekšā blakus citiem, kas guļ jau pavītuši, kailās saknes paslietas saulē, ūdeni, dodiet mums ūdeni, ja ne man, tad šim mazajam gārsas asniņam, viņam viss vēl priekšā. kapli, pst, kapli, nepamani mani, tev nekas nav jādara, neviens neuzzinās, es taču nemaz neizskatos pēc nātres, esmu gluži līdzīga šai piparmētrai, laid savus zobus garām manai saknei! bet tačka jau sakustas un līgani brauc uz komposta kaudzi, šo masu kapu. es noslauku rokas gar galaxy legingiem un skatos saulē, es te izlemju, kurš paliks dobē. priekšā vēl daudz asinsdarbu. es eju pa dārzu, un augi uz mani noskatās, tur iet tās briesmīgās rokas, skatiet šos kaulainos pirkstus. labi, ka viņai šodien jābrauc uz rīgu.