pārstādīju no siltumnīcas kupli saaugušās samtenes starp kāpostiem un pupiņām, zeme mīksta,silta un reizē pateicīga par svaigi uzlijušo lietu
pa pirkstu starpām izbirst mitri zemes kluči
redz kur tās usnes, nebeidz nākt virs zemes sauli saskatīt
tikko vēl vieglā roka, kas ar mīļumu ziedus ieauklēja zemē tver stingri jaunos dzinumus, kuru sakne tik nelokāmi ieņēmusi galvā, ka grib palikt tur lejā, zemāk par manu tvērienu

jā, radu raksti un raksturi ir dažādi šiem it kā netīkamajiem kaimiņiem, kurus plūkā, rausta, iemet spainī un aizmirst pakrastē

sāka līt atkal stiprs lietus