Stāstot par savu ikdienu, sapratu, ka izklausās tiešām bad, īpaši daļa par māti, kura netiek galā pati ar saviem bērniem, un visus, pilnīgi visus pienākumus mājās ir uzticējusi kādam citam, tas ir - man. Protams, man vienmēr ir paticis sabiezināt krāsas, sarunas beigās pati to atzinu... Bet, kad pārnācu mājās, liekas, ka šī tiešām ir tā reize, kad viss ir tieši tik traki kā stāstīju Luidži.

Atverot durvis, man kā milzīga lavīna uzgāzās abu meiteņu bļaušana. Jā, tādas nu viņas ir, nevaldāmas, jo īpaši vakarā. Māte balta kā krīts, izmisušu skatienu steidzās man pretī un stāstīja, cik briesmīga bijusi pēcpusdiena peldbaseinā, abas niķīgas, katra uz savu pusi raujās, blā blā blā. U don't have to tell me this, I spend every day with them, shiiiit. Nē nu tiešām, pizģets. Ir cilvēki, kuriem vajadzētu visu dzīvi dzīvot vieniem, jo, lai kā arī viņi necenstos un neizliktos, bērni viņiem ir tikai lieks apgrūtinājums un rūpes, bet diemžēl viņi paši to nesaprot. Diez kā viņa jutās, kad MF pēc manas atnākšanas teica - "Ok, Mommy, I have spent some time with you, now I want to spend some time with Her." ? Hā, droši vien atvieglota.

Un arī šovakar par vakariņām (purē un vistas fileju baltvīnā) man paldies nav pateicis vēl. Tikai atgādināja, lai neaizmirstu pievākt vannas istabu un savākt savus matus no vannas. Labi, ka tajā brīdī viņa neredzēja manu seju, jo tajā būtu nolasāms viss, ko es domāju par viņu. Bet nu jā, skaidrs ir tas, ka vakariņas viņiem vairs netaisīšu!