29.6.11 19:41Moncis ir veiksmīgi klāt. Vienkārši neticēju pati savām acīm, kad redzēju sarkano galviņu izkāpjam no vilciena! Bet nu tālāk viss forši, visu dienu kaut ko čilojam apkārt, runājamies gan par svarīgām, gan nesvarīgām lietām. Man ļoti, ļoti liels prieks, ka meitenēm jaunā auklīte ļoti patīk, MF jau samīļoja viņu, un pat vairākas reizes, visu ko stāsta, rāda. Liekas, ka viņām nebūs tādas problēmas kā man sākumā, bet tomēr situācija bija daudz, daudz savādāka, jo es ierados laikā, kad apkārt bija visi brālēni, māsīcas un citi radinieki, ar kuriem viņa tad pavadīja visu laiku. Ā, un arī angliski viņa tik pat kā nerunāja, un arī nesaprata lielu daļu no tā, ko es teicu.Tagad atdevām meitenes vecākiem, uzgājām uz mūsu/Montas istabu, dzeram aliņu un gaidam vakariņas. Visu laiku cenšos atcerēties, kāda sajūta bija, kad es pati te biju pirmo reizi, cik viss likās skaisti, interesanti un... savādāk. Tagad te tiešām jūtos kā mājās, pie skaistā skata aiz logiem jau pierasts tik tālu, ka vairs pat neievēroju. Un, kad iedomājos, ka rīt no rīta jau būšu vilcienā un vakarā - Rīgā, vēderā sāk tā patīkami kņudēt. :)  |
stand still
keep.quiet
6.6.11 09:58 Nu tā, veiksmīgi esmu atgriezusies no savām garajām brīvdienām, kas nemaz nebija tik brīvas, bet nu, neko darīt, uz tādu darbu parakstījos, un tagad neatliek nekas cits kā iekost lūpā, paklusēt un izbaudīt tik, cik iespējams.
Skaisti jau, protams, viss, pludmales, kalni, ūdens, salas... Turp braucot visu laiku no manas puses tik - āh un vōu, un amazing. Un ar laiku arī paveicās. Visas dienas bija saulainas, gandrīz bez mākoņiem, tikai svētdien kaut kas nogāja greizi, lija visu dienu, bet tā pat labāk, jo četras stundas mašīnā, karstumā tomēr negribētu vēlreiz izdzīvot. Tomēr kārtējo reizi nācās apbrīnot meiteņu mammu, un ne labā ziņā. Pēc pirmās saulē un karstumā pavadītās dienas MF jutās ļoti slikti, temperatūra uzkāpa līdz pat 38.3, visu atlikušo dienu nogulēja gultā, mierīga un klusa, un, ticiet man, pēdējās divas īpašības nu tiešām nav viņai raksturīgas, tas vien jau liecināja par to, ka galīgi nav labi...Un naktī arī otrai tāda pati temperatūra, plus vēl briesmīgas pumpas vis cauri uzmetās...Bet mammai vienalga, zāles iekšā un viss čiki, nākošajā dienā braucam uz jūru atkal, par spīti tam, ka es brīvprātīgi pieteicos palikt ar meitenēm mājās. Es, protams, neesmu mamma, no tādām lietām neko nesaprotu, bet man ir aizdoma, ka īpaši prātīgi tas nebija... Bet visādā citādā ziņā, viss labi. Tikai brīnos par to, kā pavadot trīs dienas saulē neapdegu it nemaz, un pat īpaši vairāk nenosauļojos. Neesmu balta, bet tas nav pateicoties šīm dienām pie jūras, drīzāk gājieniem uz ezeru pagājušajā nedēļā.... Bet nu laikam labāk tā kā apdedzināties. |
23.5.11 17:09Piektdienas pēcpusdienā ar stipri nelaimīgu sejas izteiksmi (un ne tikai) iemetu maisā pāris drēbju gabalus, pidžamu un kosmētikas maku, un aizbraucu uz Kortonu. Nezinu, nu nevilka pilnīgi un galīgi mani uz turieni, iespējams tāpēc, ka iepriekšējās brīvdienas, ko tur pavadīju, bija vienkārši skraidīšana augšā - lejā pa kalnu, lai tikai mierā un klusumā uzpīpētu un paskatītos uz pilsētu no augšas, neko citu vai nu negribēju darīt, vai arī laikapstākļi neatļāva. Bet svētdienas vakarā nācās atzīt, ka šīs brīvdienas bijušas daudz, daudz labākas. Sestdienas pēcpusdienā beidzot saņēmos un uzlīdu pašā kalna augšā, tur baznīca, klosteris, un, kas pats galvenais, elpu aizraujošs skats. Labprāt padalītos ar kādu bildi, bet mans paradums nagu vīlīti pēc lietošanas pavirši iemest somā beidzot ir atmaksājies - telefona kameras objektīva stikliņš ir nedaudz novīlēts, un bildes līdz ar to - pilnīgi un galīgi nekādas. Svētdien beidzot izdevās izgulēties, acis atvēru tik ap desmitiem, un salīdzinājumā ar ikdienu, tas ir kaut kas nu voooouu. Pēc tam pa gultu vārtoties izdomāju, ka beidzot laiks aizsauļot savu smieklīgo traktorista iedegumu - jābrauc uz ezeru, desmit minūšu laikā sagatavoju līdzņemšanai augļu salātus, iemetu somā peldkostīmu, dvieli un ūdens pudeli, un skrēju uz vilcienu. Pārrados mājās piecas stundas vēlāk, sarkana kā biete, atklājusi peldēšanās sezonu un lapsenes sadzelta, bet tomēr smaidīga un gandrīz laimīga. Tagad, kad kājas pirksts piepampis divas reizes lielāks, un to vairs nevar pakustināt, vairs tik laimīgi nejūtos, un kaut kā vēl bijis par daudz, jo naktī pamodos ar varen jocīgu sajūtu rīkles galā. Lūdzos kādam augstākam spēkam, lai tik pagājusī otrdiena neatkārtojas, man pietika ar to pašu, un tas apžēlojās, tomēr nav tik traki, ik pa laikam tikai sāpēs jāsaviebjas - kaut kas dur pakausī. |
19.5.11 13:08Visi cenšas mierināt, saka, kas tad nu vairs te palicis ko dzīvot, un itkā tā arī ir, sešas nedēļas uz divdesmit nedēļu fona tiešām neliekas tik briesmīgi, bet katra diena nu tāāā velkas, nevaru piespiest pati sevi iet lejā un kaut ko darīt.Šorīt vēl uzzināju, ka, lai arī ar nākošo auklīti bijām sarunājušas, ka viņa ieradīsies 28., tas ir, divas dienas pirms manas aizbraukšanas, Viņa, neko nesakot un iepriekš nebrīdinot, noskatījusi (īsti negribas ticēt, ka tiešām nopirkusi) biļeti uz... 11. jūliju. 11. JŪLIJU. Ok, saprotu, ierasties divas, trīs, nu labi - piecas dienas vēlāk, bet ne jau nu divas nedēļas! Tagad jūtos ļoti neērti, jo tā slavēju viņu, teicu, cik atbildīga un visādi citādi laba viņa ir, jo tiešām tā vienmēr arī ir bijis, bet nu šitā izdarīties būtu tiešām nejauki. Vēl joprojām gaidu atbildi no viņas, cerams, ka vienkārši būsim kaut ko pārķēruši un nekādu izmaiņu plānos nebūs. |
18.5.11 23:21 - This one goes for all of you, italians.Izej ārā īsos šortos un sajūties kā slavenība, jopt.Tas viņiem ir pilnīgi normāli, ka saulainā dienā, +25 vismaz, cilvēki staigā garās biksēs un melnos mēteļos. Ok, mīļie, manis pēc svīstiet nost, bet nelieciet man, normālam cilvēkam, justies kā idiotam, un, vīrieši, ieraugot atkailinātus ceļgalus, pacentieties savus sajūsmas (?) saucienus paturēt pie sevis. Nu neko, bija vismaz iespēja patrenēt savu pokerface šodien, haha. |
9.5.11 13:00Šo sestdien biju uz Castiglione del Lago. Pamatīgi paveicās ar laiku, tikai diemžēl nebija nekā piemērota ko uzvilkt, tāpēc atgriezos mājās ar seksīgāko traktorista iedegumu ever. Viss jau skaisti, vieta, ezers, un arī ar vilcienu un biļetēm nekādu problēmu nebija, tikai tie vīrieši... Ah, atbraucu atpakaļ tiešām nogruzīta, piesējās kādi trīs, un visi tik uzbāzīgi! Kadrs stacijā bija visdrausmīgākais, ne vārda angliski neprata un nesaprata, bet viņam po, tik mauca kaut ko, gan itāļu, gan franču valodā, un beigās vēl sāka bakstīt un aiztikt, vienu brīdi tiešām biju izmisumā, jo neviena cilvēka apkārt, vieta arī tāda nomaļa... Br.Esmu izskatījusi, cik nedēļas palikušas līdz mājās braukšanai, un tagad cenšos izplānot katru no tām, divu iemeslu dēļ - lai laiks ātrāk paskrien, un lai, vēlāk atceroties šeit pavadīto laiku, nebūtu jāčīkst, varēju izdarīt vēl to un to, aizbraukt tur un tur... Šajā nedēļā paredzēta meiteņu ballīte, tā kā darīt tiešām būs ko, jācep, jāšmorē, jāberž un arī jāvaktē mazās... Arī svētdien droši vien man palūgs aizpildīt vienu no babysitting night, tā kā paredzu, ka nekāda atpūta nesanāks. Pēc tam beidzot ceru vienas brīvdienas pavadīt mājās, neko nedarot, nekur neejot, vienkārši gulēt ilgi, ilgi, pēc tam aiziet uz ķīniešiem, un vēl kādu filmu vakarā paskatīties. Jūnija sākumā braucam uz Neapoli, tur Džustinai iesvētības, uz kurām es diez vai būšu aicināta, un pat ja būšu, droši vien atteikšos, jo tomēr brauciens uz Capri salu liekas kārdinošāks. Vēl jāatrod laiks lai satiktu Evu un Karlo, jo izskatās, ka tā būs pēdējā reize, kad kopā ar ģimeni brauksim turp. Jūnija pēdējā nedēļā - brauciens uz Sorrento. Tā kā kopā ar PL, droši vien mani vedīs uz kādiem muzejiem un tamlīdzīgām iestādēm, jo vēl joprojām neesmu skaļi atzinusi, ka tas manī neizraisa pilnīgi nekādas emocijas, bet tomēr ceru, ka man piešķirs arī kādu laiku vienai pašai, un tad gan - uz pludmali! Tam visam pa vidu vēl jāsatiek Luidži, jāatrod un jāaizbrauc uz veikalu, kur Bacio šokolādi pārdod lētāk kā visos citos veikalos, jāizstaigā veikali, lai atrastu labākās un lētākās pavārgrāmatas, un jāsagādā atvadu dāvana.  |
3.5.11 20:46Lai arī parasti man nav nekādu iebildumu savu brīvo laiku pavadīt vienai, šodien kaut kas uznāca un, īsti pat neapdomājusies, pazvanīju vienīgajam šajā pilsētā pazīstamajam cilvēkam - Luidži, uzaicināju pievienoties man pastaigā.Stāstot par savu ikdienu, sapratu, ka izklausās tiešām bad, īpaši daļa par māti, kura netiek galā pati ar saviem bērniem, un visus, pilnīgi visus pienākumus mājās ir uzticējusi kādam citam, tas ir - man. Protams, man vienmēr ir paticis sabiezināt krāsas, sarunas beigās pati to atzinu... Bet, kad pārnācu mājās, liekas, ka šī tiešām ir tā reize, kad viss ir tieši tik traki kā stāstīju Luidži. Atverot durvis, man kā milzīga lavīna uzgāzās abu meiteņu bļaušana. Jā, tādas nu viņas ir, nevaldāmas, jo īpaši vakarā. Māte balta kā krīts, izmisušu skatienu steidzās man pretī un stāstīja, cik briesmīga bijusi pēcpusdiena peldbaseinā, abas niķīgas, katra uz savu pusi raujās, blā blā blā. U don't have to tell me this, I spend every day with them, shiiiit. Nē nu tiešām, pizģets. Ir cilvēki, kuriem vajadzētu visu dzīvi dzīvot vieniem, jo, lai kā arī viņi necenstos un neizliktos, bērni viņiem ir tikai lieks apgrūtinājums un rūpes, bet diemžēl viņi paši to nesaprot. Diez kā viņa jutās, kad MF pēc manas atnākšanas teica - "Ok, Mommy, I have spent some time with you, now I want to spend some time with Her." ? Hā, droši vien atvieglota. Un arī šovakar par vakariņām (purē un vistas fileju baltvīnā) man paldies nav pateicis vēl. Tikai atgādināja, lai neaizmirstu pievākt vannas istabu un savākt savus matus no vannas. Labi, ka tajā brīdī viņa neredzēja manu seju, jo tajā būtu nolasāms viss, ko es domāju par viņu. Bet nu jā, skaidrs ir tas, ka vakariņas viņiem vairs netaisīšu!
|
20.4.11 09:36Svētdien sanāca atkal pabūt Florencē. Sākumā, kad piedāvāja, svārstījos un nevarēju izlemt, braukt vai tomēr palikt mājās vienai, jo tā tomēr ir tāda ekstra - klusums, neviens nerausta, neviens netraucē... Bet nu galu galā saņēmos, izmantoju izdevību un pilnīgi noteikti nenožēloju, jo, ja neskaita milzīgos cilvēku pūļus, kas vienmēr ir mīnuss, laiks bija ideāls, beidzot trāpīju arī īstajās vietās un redzēju to, ko pieklājas redzēt kārtīgam tūristam, un pēc piecu stundu garās pastaigas pa centru un arī veikaliem, ievēlos mašīnā smaidīga un ļoooti apmierināta. Plus - skapī divas jaunas jakas, sandales un saulesbrilles. ^.^ Ponte Vecchio.
|
18.4.11 23:19Tikko nopirku biļeti uz mājām. Pāris dienas ātrāk kā plānots, bet nekas, ar nākošo meiteni jau viss sarunāts... Tagad tāda jocīga sajūta, un liekas, ka atlikušās 10 nedēļas paskries nemanot. Nedaudz bēdīgi, bet nu ... Tas taču ir tas, ko visu šo laiku esmu gaidījusi - mājās braukšana, vai tad ne? |
17.4.11 10:36Pēdējās dienās nav sanācis laika kaut ko pastāstīt, bet šis tas ir mainījies.Brīvdienās beidzot esam izkustējušies no mājām, un jau kopš piektdienas pēcpusdienas esam Kortonā. Bija vajadzīga tieši viena diena, lai iemīlētu vecās villas smaržu. Pati nevaru izskaidrot kāpēc, bet pirmajā vakarā, kad man tika izrādītas visas istabas un dārzs, man te nepatika, un ar šausmām domāju par brīdi, kad būs jāiet gulēt, un jau iztēlojos, kā visu nakti metos no vienas gultas malas uz otru, nevarēdama aizmigt. Lai pēc iespējas mazāk laika būtu jāpavada iekšā, jau stundu pēc atbraukšanas pateicu, ka dodos pastaigā uz pilsētu, un gandrīz skriešus metos ārā. Protams, par ko biju aizmirsusi padomāt - ar mašīnu ceļš uz pilsētu aizņēma nepilnas piecas minūtes, taču kājām mērots... Tā nu vismaz četrdesmit minūtes elsdama, pūzdama steberēju augšā kalnā. Bet pilnīgi noteikti bija tā vērts, jo tas skats, vienkārši mm. Sākumā domāju, ka tieši vakara pastaiga bija par iemeslu super saldajam miegam, bet nē, arī nākošajā naktī gulēju vairāk kā vienkārši labi; tas ir brīnums, jo jau kopš janvāra man ir bijušas problēmas ar miegu. Pirmā nakts jaunā vietā vienmēr ir smaga, bet ne šoreiz. Un nākošajā rītā viss rādījās daudz gaišākās krāsās. Ķēru pēc lupatām un slotas, un ar prieku metos putekļos, tīrīju visu, visu. Un dārzs! Vienas nakts laikā tas no drūma un šņācoša pārvērtās par manu sapņu dārzu. Tiešām, kad biju maza, iztēlojos, ka augu un spēlējos tieši tādā vietā, ar skaistu aleju, mazu dīķīti un kokos iekārtām, baltām šūpolēm. Jā, ja bērnībā vienīgais, kas pieejams ir Ziepniekkalna pelēkās ielas un aiz30486ais parks, bez iztēles grūti izdzīvot. |
Powered by Sviesta Ciba