23.5.11 17:09Piektdienas pēcpusdienā ar stipri nelaimīgu sejas izteiksmi (un ne tikai) iemetu maisā pāris drēbju gabalus, pidžamu un kosmētikas maku, un aizbraucu uz Kortonu. Nezinu, nu nevilka pilnīgi un galīgi mani uz turieni, iespējams tāpēc, ka iepriekšējās brīvdienas, ko tur pavadīju, bija vienkārši skraidīšana augšā - lejā pa kalnu, lai tikai mierā un klusumā uzpīpētu un paskatītos uz pilsētu no augšas, neko citu vai nu negribēju darīt, vai arī laikapstākļi neatļāva. Bet svētdienas vakarā nācās atzīt, ka šīs brīvdienas bijušas daudz, daudz labākas. Sestdienas pēcpusdienā beidzot saņēmos un uzlīdu pašā kalna augšā, tur baznīca, klosteris, un, kas pats galvenais, elpu aizraujošs skats. Labprāt padalītos ar kādu bildi, bet mans paradums nagu vīlīti pēc lietošanas pavirši iemest somā beidzot ir atmaksājies - telefona kameras objektīva stikliņš ir nedaudz novīlēts, un bildes līdz ar to - pilnīgi un galīgi nekādas. Svētdien beidzot izdevās izgulēties, acis atvēru tik ap desmitiem, un salīdzinājumā ar ikdienu, tas ir kaut kas nu voooouu. Pēc tam pa gultu vārtoties izdomāju, ka beidzot laiks aizsauļot savu smieklīgo traktorista iedegumu - jābrauc uz ezeru, desmit minūšu laikā sagatavoju līdzņemšanai augļu salātus, iemetu somā peldkostīmu, dvieli un ūdens pudeli, un skrēju uz vilcienu. Pārrados mājās piecas stundas vēlāk, sarkana kā biete, atklājusi peldēšanās sezonu un lapsenes sadzelta, bet tomēr smaidīga un gandrīz laimīga. Tagad, kad kājas pirksts piepampis divas reizes lielāks, un to vairs nevar pakustināt, vairs tik laimīgi nejūtos, un kaut kā vēl bijis par daudz, jo naktī pamodos ar varen jocīgu sajūtu rīkles galā. Lūdzos kādam augstākam spēkam, lai tik pagājusī otrdiena neatkārtojas, man pietika ar to pašu, un tas apžēlojās, tomēr nav tik traki, ik pa laikam tikai sāpēs jāsaviebjas - kaut kas dur pakausī. |
stand still
keep.quiet
17.4.11 10:36Pēdējās dienās nav sanācis laika kaut ko pastāstīt, bet šis tas ir mainījies.Brīvdienās beidzot esam izkustējušies no mājām, un jau kopš piektdienas pēcpusdienas esam Kortonā. Bija vajadzīga tieši viena diena, lai iemīlētu vecās villas smaržu. Pati nevaru izskaidrot kāpēc, bet pirmajā vakarā, kad man tika izrādītas visas istabas un dārzs, man te nepatika, un ar šausmām domāju par brīdi, kad būs jāiet gulēt, un jau iztēlojos, kā visu nakti metos no vienas gultas malas uz otru, nevarēdama aizmigt. Lai pēc iespējas mazāk laika būtu jāpavada iekšā, jau stundu pēc atbraukšanas pateicu, ka dodos pastaigā uz pilsētu, un gandrīz skriešus metos ārā. Protams, par ko biju aizmirsusi padomāt - ar mašīnu ceļš uz pilsētu aizņēma nepilnas piecas minūtes, taču kājām mērots... Tā nu vismaz četrdesmit minūtes elsdama, pūzdama steberēju augšā kalnā. Bet pilnīgi noteikti bija tā vērts, jo tas skats, vienkārši mm. Sākumā domāju, ka tieši vakara pastaiga bija par iemeslu super saldajam miegam, bet nē, arī nākošajā naktī gulēju vairāk kā vienkārši labi; tas ir brīnums, jo jau kopš janvāra man ir bijušas problēmas ar miegu. Pirmā nakts jaunā vietā vienmēr ir smaga, bet ne šoreiz. Un nākošajā rītā viss rādījās daudz gaišākās krāsās. Ķēru pēc lupatām un slotas, un ar prieku metos putekļos, tīrīju visu, visu. Un dārzs! Vienas nakts laikā tas no drūma un šņācoša pārvērtās par manu sapņu dārzu. Tiešām, kad biju maza, iztēlojos, ka augu un spēlējos tieši tādā vietā, ar skaistu aleju, mazu dīķīti un kokos iekārtām, baltām šūpolēm. Jā, ja bērnībā vienīgais, kas pieejams ir Ziepniekkalna pelēkās ielas un aiz30486ais parks, bez iztēles grūti izdzīvot. |
Powered by Sviesta Ciba