Pēdējās dienās nav sanācis laika kaut ko pastāstīt, bet šis tas ir mainījies.
Brīvdienās beidzot esam izkustējušies no mājām, un jau kopš piektdienas pēcpusdienas esam Kortonā.
Bija vajadzīga tieši viena diena, lai iemīlētu vecās villas smaržu. Pati nevaru izskaidrot kāpēc, bet pirmajā vakarā, kad man tika izrādītas visas istabas un dārzs, man te nepatika, un ar šausmām domāju par brīdi, kad būs jāiet gulēt, un jau iztēlojos, kā visu nakti metos no vienas gultas malas uz otru, nevarēdama aizmigt.
Lai pēc iespējas mazāk laika būtu jāpavada iekšā, jau stundu pēc atbraukšanas pateicu, ka dodos pastaigā uz pilsētu, un gandrīz skriešus metos ārā. Protams, par ko biju aizmirsusi padomāt - ar mašīnu ceļš uz pilsētu aizņēma nepilnas piecas minūtes, taču kājām mērots... Tā nu vismaz četrdesmit minūtes elsdama, pūzdama steberēju augšā kalnā. Bet pilnīgi noteikti bija tā vērts, jo tas skats, vienkārši mm.
Sākumā domāju, ka tieši vakara pastaiga bija par iemeslu super saldajam miegam, bet nē, arī nākošajā naktī gulēju vairāk kā vienkārši labi; tas ir brīnums, jo jau kopš janvāra man ir bijušas problēmas ar miegu. Pirmā nakts jaunā vietā vienmēr ir smaga, bet ne šoreiz.
Un nākošajā rītā viss rādījās daudz gaišākās krāsās. Ķēru pēc lupatām un slotas, un ar prieku metos putekļos, tīrīju visu, visu.
Un dārzs! Vienas nakts laikā tas no drūma un šņācoša pārvērtās par manu sapņu dārzu. Tiešām, kad biju maza, iztēlojos, ka augu un spēlējos tieši tādā vietā, ar skaistu aleju, mazu dīķīti un kokos iekārtām, baltām šūpolēm. Jā, ja bērnībā vienīgais, kas pieejams ir Ziepniekkalna pelēkās ielas un aiz30486ais parks, bez iztēles grūti izdzīvot.