17.8.11 18:21Man ir tāda dusma uz mazo brāli un māsu. Uztaisīju super garšīgu dārzeņu zupu ar makaroniem, klāt var pielikt vēl kausēto sieriņu... Nu tāda ņamma, pašai prieks. Bet viņi neēd. Neēd un viss. Un tā arī iepriekšējās dienās, ja vakariņās nav vārīti vai cepti kartupeļi, labāk uzēd maizi un viss. Gr. Vēl tas, ka viņi aiz sevis nesavāc un pat elementāras lietas mājās nedara, vienmēr aiz viņiem paliek netīro trauku kalni, drēbju čupas, papīru un citu sūdu kaudzes. Jāaizrāda kādas desmit reizes vai jāsabļauj, lai kaut kas mainītos, un tad tādas sejas uztaisa, itkā nezinu ko prasītu no viņiem. Pāris dienu laikā, kopš esmu atbraukusi ciemos, jau vairākkārt esmu cīnījusies ar vēlmi viņus iepļaukāt.Prieks, ka rīt braucu atpakaļ. |
stand still
keep.quiet
19.5.11 13:08Visi cenšas mierināt, saka, kas tad nu vairs te palicis ko dzīvot, un itkā tā arī ir, sešas nedēļas uz divdesmit nedēļu fona tiešām neliekas tik briesmīgi, bet katra diena nu tāāā velkas, nevaru piespiest pati sevi iet lejā un kaut ko darīt.Šorīt vēl uzzināju, ka, lai arī ar nākošo auklīti bijām sarunājušas, ka viņa ieradīsies 28., tas ir, divas dienas pirms manas aizbraukšanas, Viņa, neko nesakot un iepriekš nebrīdinot, noskatījusi (īsti negribas ticēt, ka tiešām nopirkusi) biļeti uz... 11. jūliju. 11. JŪLIJU. Ok, saprotu, ierasties divas, trīs, nu labi - piecas dienas vēlāk, bet ne jau nu divas nedēļas! Tagad jūtos ļoti neērti, jo tā slavēju viņu, teicu, cik atbildīga un visādi citādi laba viņa ir, jo tiešām tā vienmēr arī ir bijis, bet nu šitā izdarīties būtu tiešām nejauki. Vēl joprojām gaidu atbildi no viņas, cerams, ka vienkārši būsim kaut ko pārķēruši un nekādu izmaiņu plānos nebūs. |
3.5.11 20:46Lai arī parasti man nav nekādu iebildumu savu brīvo laiku pavadīt vienai, šodien kaut kas uznāca un, īsti pat neapdomājusies, pazvanīju vienīgajam šajā pilsētā pazīstamajam cilvēkam - Luidži, uzaicināju pievienoties man pastaigā.Stāstot par savu ikdienu, sapratu, ka izklausās tiešām bad, īpaši daļa par māti, kura netiek galā pati ar saviem bērniem, un visus, pilnīgi visus pienākumus mājās ir uzticējusi kādam citam, tas ir - man. Protams, man vienmēr ir paticis sabiezināt krāsas, sarunas beigās pati to atzinu... Bet, kad pārnācu mājās, liekas, ka šī tiešām ir tā reize, kad viss ir tieši tik traki kā stāstīju Luidži. Atverot durvis, man kā milzīga lavīna uzgāzās abu meiteņu bļaušana. Jā, tādas nu viņas ir, nevaldāmas, jo īpaši vakarā. Māte balta kā krīts, izmisušu skatienu steidzās man pretī un stāstīja, cik briesmīga bijusi pēcpusdiena peldbaseinā, abas niķīgas, katra uz savu pusi raujās, blā blā blā. U don't have to tell me this, I spend every day with them, shiiiit. Nē nu tiešām, pizģets. Ir cilvēki, kuriem vajadzētu visu dzīvi dzīvot vieniem, jo, lai kā arī viņi necenstos un neizliktos, bērni viņiem ir tikai lieks apgrūtinājums un rūpes, bet diemžēl viņi paši to nesaprot. Diez kā viņa jutās, kad MF pēc manas atnākšanas teica - "Ok, Mommy, I have spent some time with you, now I want to spend some time with Her." ? Hā, droši vien atvieglota. Un arī šovakar par vakariņām (purē un vistas fileju baltvīnā) man paldies nav pateicis vēl. Tikai atgādināja, lai neaizmirstu pievākt vannas istabu un savākt savus matus no vannas. Labi, ka tajā brīdī viņa neredzēja manu seju, jo tajā būtu nolasāms viss, ko es domāju par viņu. Bet nu jā, skaidrs ir tas, ka vakariņas viņiem vairs netaisīšu!
|
Powered by Sviesta Ciba