Nevienam nekad manis nav žēl. Nu, tā pa īstam. Es, protams, saprotu, ka pati radu savas problēmas, ka tās nevienu neinteresē to mazsvarīguma dēļ, bet kāds taču varētu mani pieklājības pēc pamīļot, pabužināt un pažēlot. Es zinu, ka tiem tūkstošiem, kas kaut kur mirst no AIDS un mokās ar badu, klājas daudz, daudz sliktāk, bet man arī ir slikti! Esmu lupata, esmu nederīga, es pat zpd nespēju uzrakstīt .. kas būs tālāk?
Bļe, man ir divpadsmit stundas, lai iesāktu un pabeigtu. 12 stundas. Ja es spēšu piespiest sevi, ja es uzrakstīšu un nodošu laikā, es cienīšu sevi visu atlikušo mūžu, atmetīšu smēķēšanu, man būs ģeniāli bērni, pasaulē norims kari un nākampiektdien es smelšu jūru tukšu, svinēšu līdz klinķim, un nekautrēšos uzvesties kā nemācīts, primitīvs ļautiņš.