Alegorija, protams, ir skaista... Bet, lai arī cik dīvaini nešķistu, šo dvīņu uzskatos nav pretrunas. Ja balstāmies uz klaskiem Dekarta uzskatiem vai pat ideālisma pamatiem, tad eksistē tikai tas, ko mēs zinām, par visa pārējā eksistenci mēs nevaram būt droši. Un tā kā piedzimstot (vai vismaz spriežot pēc personīgās pieredzes, pieaugot) bērns vairs neatceras dzīvi pirms dzimšanas, tad priekš viņa neeksistē šis te pirmsposms. Un ja neeksistē pre, tad neeksistē arī post. Līdz ar to, pat ja dzīve pēc dzimšanas teorētiski eksistē, tad ja pēc dzimšanas netiek apzināts iepriekšējais posms, to nevar pieņemt par kaut kā turpinājumu, līdz ar to līdzšinējais indivīds var tikt uzskatīts par neesošu un nav tieša ssaiknes (izņemot fizisku ķermeni) starp šo indivīdu dažādos posmos.

Laikam diezgan samudžināti un neskaidri sanāca.

DMD PinDPiZZss ;(

Patiesībā - ir cilvēki, kas atceras savu piedzimšanu. Tu jau zini, ka es filosofus uzskatu par šaurā lauciņa pētītājiem ar nepilnīgu Pasaules uztveri. Taisnība no filosifijas viedokļa Tev ir, bet fakts, ka pastāv iespēja atcerēties savu dzimšanu un iepriekšējās dzīves, tikai apliecina filosofijas šauro skatījumu uz lietām.

Kas tad ir Tavi uzskati uz dzīvi, ja ne filosofija? Kas ir reliģija, ja ne filosofija, kas novesta līdz dogmātisma robežai?
Ja koks tiek nocirsts, no tā tiek uztaisīts galds, galds tiek sazāģēts un sadedzināts kamīnā, tad diez vai kāds, skatoties uz sodrējiem teiks "tas ir pārdzimis galds". Kā vienmēr - es palikšu pie sava viedokļa, bet Tu pie sava :)

pIeWmeeRam EzS pRaWKtiWZeeWju MawGIju

AwTShKiWrIIWba - FiWloWzOwEEzHaWnA iR TUWkZHU SalWmU KUlWzHAwNA

Taisnība, dārgais, arī manus uzskatus var saukt par filosofiju, bet es cenšos cik nu spēju skatīties uz to visu plašāk - es cenšos apvienot visas reliģijas un filosofijas vienā. U know - viss taču ir viens un tas pats.

Nu ja, visi filosofi ir centušies apvienot visas pieejamās labākās idejas vienotā sistēmā, lai beidzot atklātu cilvēkiem patiesību... un nekad nevienam tas nav izdevies... bet tas jau nenozīmē, ka Tu nevarētu būt pirmā :D

Nuja - tieši par to jau es arī domāju! :D :*

Macabre, filozofija ir jaunāka par reliģiju. Filozofija radās, jo mītiskā domāšana zaudēja savu pamatnozīmību. Joprojām cilveki domā arī mītiskās domāšanas līmenī, bet tas vairs nav domāšanas pamattips.
Interesanti ir vērot bērnus. Bērnībā visi domā pārsvarā mītiski - tic pasaciņām par vilku, kas ieliks bērnu maisā un aiznesīs uz mežu, ja viņš blēņosies, tic tam, ka stārķis atnes bērnus u.t.t.
Pec tam domāšana apaug ar ikdienas, praktisko, radošo un filozofisko domāšanu.
Mītiskās domāšanas piemērs pieaugušu cilveku vidē varētu būt, piemēram, biznesmenis, kas apmeklē astrologu. Astrologs viņa neveiksmes biznesā izskaidro ar Saturna atrašanos "ne tur, kur tas ir labvēlīgs". Ja viņš ietu pie filozofa, tas atbildētu, ka neveiksmes bija, jo viņš nesaprātīgi rīkojās. Sirdsmieram labāk, protams, ticēt, ka neveiksmēs vainojams Saturns, ne paša muļķība, bet, ja interesē patisība, tad filozofija to, ja ne sniedz, tad piedāvā variantus.

Acīmredzot ar filosofiju mēs domājam dažādus jēdzienus. Es uzskatu, ka visi cilvēka uzskati, vērtību sistēmas utt ir viņa dzīves filosofijas sastāvdaļa, neatkarīgi no to primitīvisma vai advancētības pakāpes.
Manā skatījumā filosofija radās, kad tika uzdots pirmais jautājums "kāpēc?".

KaZs TaWD iR MIwNeWtZS???

Ļoti atvainojos, bet mūsdienu relatīvisms faktu nepieļauj kā absolūtu.
Es, piemēram, par faktu saucu to, ko varu apstiprināt vismaz trijos līmeņos atpakaļgaitā. (http://en.wikipedia.org/wiki/Fact), piedošanu, skatījos tikai filozofisko interpretāciju.
Filozofija ir vienojošais elements kultūras režģī, kura pamatā ir reliģija, zinātne un māksla (pamatelementi dažādās teorijās atšķiras). Tāpēc, lūdzu, nenoniecināt filozofijas nozīmību.
Starp citu, kā Tu raksturotu šo iespēju atcerēties iepriekšējo dzīvi? Kādi ir šīs atmiņas nosacījumi?
Paldies par uzklausīšanu.

Sveicināts mūsu diskusijā, Tukšo salmu kūlēj!
Tas nav apvainojums, nepārproti, filosofija un filosofēšana ir interesanta padarīšana, bet Tavs pirmais izteikums par faktu kā tādu un provokācija, lai es kaut ko uz to saku, man šķiet tik tiešām nejēdzīga padarīšana, jo manā dzīvē neko nemainīs tas, ja Tu pierādīsi, ka "fakts" nav fakts. ;)
Tad nu tā: šajā gadījumā - sauc to kā vēlies, bet ir samērā liels skaits gadījumu, kad cilvēki stāsta, ka atcerējušies kaut ko no iepriekšējās dzīves, kā arī no dzemdē atrašanās brīžiem. Es to atļaujos saukt par faktu, jo man ir pamats domāt - pie labas piepūles, šos cilvēkus var atrast un likt viņiem vēlreiz šo to atcerēties (patiesībā, var panākt, lai ikviens to atceras. Staņislava Grofa grāmatiņš "Nākotnes psiholoģija" 2006 (latviski) Tev palīdzēs to saprast un izprast). Tātad - es varu saukt par faktu to, ka ir cilvēki, kas atceras iepriekšējās dzīves. Ja Tevi neapmierina šāds uzstādījums, sauc to par iespējamību, būtībā tas nemaina mana augstāk teiktā komentāra nozīmi.

Es nebūt nenoniecinu filosofijas nozīmi - domāšana pati par sevi ir progresu veicinoša lieta. Cits jautājums - cik ļoti smieklīga man liekas filosofu "braukšana auzās" ar sava ES pastāvēšanas apstrīdēšanu un tamlīdzīgu problēmu apsūkāšana. Varbūt tas tādēļ, ka es pati sev esmu atbildējusi uz visiem nozīmīgajiem eksistenciālajiem jautājumiem, esmu guvusi savu subjektīvo (varbūt - objektīvo, kā man patikos domāt) viedokli par šīs Pasaules uzbūvi un uz pārējiem viedokļiem man ir priekš manis pietiekami spēcīgi pretargumenti, lai es tos uzskatītu par vērā neņemamiem.

Iespēja atcerēties iepriekšējo dzīvi? Es domāju, tā ir lieliska iespēja saprast šīs Pasaules darbības principus, apzināties Dieva brīnumaino eksistenci un klātesamību, saprast lietu kopsakarības un cēloņu-seku likuma absolūto fantastiskumu. Tā ir iespēja saprast savu šās dzīves problēmu iespējamos cēloņus, sava rakstura iezīmju cēloņus un, protams, līdz ar to apzināties, kā risināt problēmas. Tā ir iespēja apzināties, ka tikai pats pie savas dzīves esi vainīgs, ka ne Dievs, nedz apkārtējie nav vainojami manās nelaimēs.

Šīs atmiņas nosacījumi? Ja pareizi saprotu, Tu vēlies zināt, kā atcerēties? Tas var gadīties spontāni, to var izraisīt. Staņislafs Grofs var par to daudz Tev pastāstīt. To var izraisīt ar narkotisko vielu, elpošanas, hipnozes u.tml. veidu palīdzību.

Ceru, mana atbilde Tevi apmierināja. Pieļauju gan, ka var rasties neskaidrības, diskutēt neklātienē nav tas vieglākais, neesmu droša, vai atbildēju tieši to, ko Tu vēlējies zināt.

ķipa: ja es to nespēju aptvert, tad tas nav iespējams? lol

Ir elementārs vingrinājums ar "ziloni pie mājas". Ja es Tev tagad pa teiktu, ka tev pie mājas šobrīd ir zilonis (bet otrā pusē, tur kur nav logu), Tu to nevarētu pārbaudīt un diez vai man noticētu, neatkarīgi no tā - vai tur tiešām ir zilonis vai nav. Un ja tas absolūti nekādi neietekmēs Tavu dzīvi, tad Tev ir pilnīgi vienalga pat ja tas zilonis tur ir, jo tas kas neeksistē priekš tevis neeksistē vispār - kā jau te minēja vienā komentārā.
Savukārt, ja nākamajā dienā tu izlasītu avīzē, ka no zooloģiskā dārza vardarbīgā ceļā apkakājot sargu izskrējis zilonis tika noķerts Brīvības ielas rajonā, varbūt tu arī aizdomātos, par to, ka tā tiešām ir.
Gadījumā kas attiecināms uz dvīņiem, ja viņi aizmirst par dzīvi pirms dzimšanas, tas ir pirmais variants. Savukārt, ja izrrādās, ka kāds indivīds tomēr atceras (kā man te šodien Karl mēģināja iestāstīt), tad nu ir otrais variants.
Runa nav par aptversanu un iespējamību bet gan par subjektīvās pasaules (kas tikai ļoti retos gadījumos sakrīt ar objektīvo, jo mēs visu skatām caur savu prizmu) primāro lomu prakstiski jebkura indivīda dzīvē.

nezināšana neatbrīvo no atbildības - ir tāda juridiska lieta pat tiem, kas balstās uz Dekarta principiem :)
fakts tāpēc nezūd, ja mēs par to nezinām un to neapzināmies, vai neesam redzējuši :)
taču es tev piekrītu, ka ja indivīds neztceras/nezina, teorētiski tas neeksistē (priekš viņa gan tikai!) jo priekš citiem ta svar eksistēt. un arī par to ir alegorija :)

un ir arī tāda lieta tajā lauciņā, kas uz Dekarta nebalstās. :) - arī tur runā par to, ka apzinoties mēs iegūstam varu pār iespējām, taču neapzinoties tās, esam tikai tām pakļauti un reaģējam, nevis pārvaldām.

kAWd Tu ShiWtIk GaWrI rAkZstI, eZs neWko NeSaWproWtU, LAiwKam meJwTeWnW ;DDD

laikam - kas? vis kaut ko ar tiem taviem w var salaīt, izņemot pē'dejo vārdu :)

duWmAAA mEjWteWne TaWcHKU ;DDD

dumā meitene stumj tačku? :DDD

:DDD

Par alegoriju un indivīdiem runājot - man nav ne mazākās nojausmas, kas eksistē vai neeksistē priekš citiem, ja tas neeksistē priekš manis (skat. subjektīvās pasaules dominēšanu pār objektīvo), par to es arī runāju. Diez vai Tu jebkad ielīdīsi kāda cilvēka ādā, tā kā citu cilvēku zināšanas, pat ja tās ir objektīvas, priekš mums neko nenozīmē, kamēr mēs tās nepārvēršam par savām zināšanām. Tāpēc ir cilvēki, kas tic dievam un cilvēki, kas tam netic un kamēr nenonāk pie kāda pagrieziena punkta savā dzīvē, tikmēr nekas nemainās (izņēmums ir jau kopš bērna kājas uzspiests reliģiozums, kad cilvēks par to pat nedomā, vienkārši uztver kā dogmu), jo eksistence vai tās neesamība nav pierādāma.
Jā, ir jurisprudence, kas balstās uz Dekarta principiem, bet ja Tu vismaz kaut ko zini par jurisprudenci, tad gan jau arī zini, ka cilvēku, kas neapzinās savu nodarījumu par to nevar sodīt - garīgi slimos slepkavas liek psihenē, nevis cietumā.
Un lai arī cik ļoti man personīgi Dekarts nepatiktu (izņemot viņa gnosticisma idejas), diemžēl, man grūti iedomāties kādu rietumniecisku cilvēku, kas nebūtu ietekmējies no viņa duālisma principiem. No šejienes arī Tavi prātojumi par varu un pakļaušanos, kas nav absolūti raksturīgi austrumu domāšanas skolai.
Man visai smieklīgi liekas, ka rietumu cilvēki ar savu uzspiesto klasisko Eiropas kultūru un domāšanas veidu mēģina saprast austrumus, nepazinoties, ka pie šādiem apstākļiem, tā var būt tikai tēmas interpretācija, nevis izpratne.

Tu AwrII eZsI meWjteWne?

2/3 Ja NeW 3/3 ;))