Ir elementārs vingrinājums ar "ziloni pie mājas". Ja es Tev tagad pa teiktu, ka tev pie mājas šobrīd ir zilonis (bet otrā pusē, tur kur nav logu), Tu to nevarētu pārbaudīt un diez vai man noticētu, neatkarīgi no tā - vai tur tiešām ir zilonis vai nav. Un ja tas absolūti nekādi neietekmēs Tavu dzīvi, tad Tev ir pilnīgi vienalga pat ja tas zilonis tur ir, jo tas kas neeksistē priekš tevis neeksistē vispār - kā jau te minēja vienā komentārā.
Savukārt, ja nākamajā dienā tu izlasītu avīzē, ka no zooloģiskā dārza vardarbīgā ceļā apkakājot sargu izskrējis zilonis tika noķerts Brīvības ielas rajonā, varbūt tu arī aizdomātos, par to, ka tā tiešām ir.
Gadījumā kas attiecināms uz dvīņiem, ja viņi aizmirst par dzīvi pirms dzimšanas, tas ir pirmais variants. Savukārt, ja izrrādās, ka kāds indivīds tomēr atceras (kā man te šodien Karl mēģināja iestāstīt), tad nu ir otrais variants.
Runa nav par aptversanu un iespējamību bet gan par subjektīvās pasaules (kas tikai ļoti retos gadījumos sakrīt ar objektīvo, jo mēs visu skatām caur savu prizmu) primāro lomu prakstiski jebkura indivīda dzīvē.