Alegorija, protams, ir skaista... Bet, lai arī cik dīvaini nešķistu, šo dvīņu uzskatos nav pretrunas. Ja balstāmies uz klaskiem Dekarta uzskatiem vai pat ideālisma pamatiem, tad eksistē tikai tas, ko mēs zinām, par visa pārējā eksistenci mēs nevaram būt droši. Un tā kā piedzimstot (vai vismaz spriežot pēc personīgās pieredzes, pieaugot) bērns vairs neatceras dzīvi pirms dzimšanas, tad priekš viņa neeksistē šis te pirmsposms. Un ja neeksistē pre, tad neeksistē arī post. Līdz ar to, pat ja dzīve pēc dzimšanas teorētiski eksistē, tad ja pēc dzimšanas netiek apzināts iepriekšējais posms, to nevar pieņemt par kaut kā turpinājumu, līdz ar to līdzšinējais indivīds var tikt uzskatīts par neesošu un nav tieša ssaiknes (izņemot fizisku ķermeni) starp šo indivīdu dažādos posmos.

Laikam diezgan samudžināti un neskaidri sanāca.