Par alegoriju un indivīdiem runājot - man nav ne mazākās nojausmas, kas eksistē vai neeksistē priekš citiem, ja tas neeksistē priekš manis (skat. subjektīvās pasaules dominēšanu pār objektīvo), par to es arī runāju. Diez vai Tu jebkad ielīdīsi kāda cilvēka ādā, tā kā citu cilvēku zināšanas, pat ja tās ir objektīvas, priekš mums neko nenozīmē, kamēr mēs tās nepārvēršam par savām zināšanām. Tāpēc ir cilvēki, kas tic dievam un cilvēki, kas tam netic un kamēr nenonāk pie kāda pagrieziena punkta savā dzīvē, tikmēr nekas nemainās (izņēmums ir jau kopš bērna kājas uzspiests reliģiozums, kad cilvēks par to pat nedomā, vienkārši uztver kā dogmu), jo eksistence vai tās neesamība nav pierādāma.
Jā, ir jurisprudence, kas balstās uz Dekarta principiem, bet ja Tu vismaz kaut ko zini par jurisprudenci, tad gan jau arī zini, ka cilvēku, kas neapzinās savu nodarījumu par to nevar sodīt - garīgi slimos slepkavas liek psihenē, nevis cietumā.
Un lai arī cik ļoti man personīgi Dekarts nepatiktu (izņemot viņa gnosticisma idejas), diemžēl, man grūti iedomāties kādu rietumniecisku cilvēku, kas nebūtu ietekmējies no viņa duālisma principiem. No šejienes arī Tavi prātojumi par varu un pakļaušanos, kas nav absolūti raksturīgi austrumu domāšanas skolai.
Man visai smieklīgi liekas, ka rietumu cilvēki ar savu uzspiesto klasisko Eiropas kultūru un domāšanas veidu mēģina saprast austrumus, nepazinoties, ka pie šādiem apstākļiem, tā var būt tikai tēmas interpretācija, nevis izpratne.