Bezmaksas alus
"Izgudro labākas lamatas un tauta iestaigās autobāni līdz tavām durvīm! No pasaran!"

Šos vārdus vecmāmuļa Aldona bija izšuvusi uz daiļas sienas sedziņas bērnistabā un loģiski, ka tie bija pirmie, kurus mazais Jānītis izboksterēja. Smadzeņu skalošana iedarbojās - kad Jānītis izauga par Janku, viņš kļuva par izgudrotāju. Tas ir, nekam nederīgu lūzeri.

Viņa izgudrojumi labākajā gadījumā nonāca interneta joku lapās. Biežāk tie satraumēja pašu izgudrotāju un vienreiz pat nosvilināja būdu, kurā viņam atļāva mitināties kārtējā draudzene. Tomēr viņā bija "kaut kas tāds", kā sapņaini teica nākamā draudzene. Spīts, neatlaidība un fanātiska ticība vecmāmuļas sienas segas uzvarai. Vai arī stulbums vulgaris, kas gan to vairs zina.

Jo kādu dienu Jānis kļuva stāvus slavens un attiecīgi bagāts, un viņa prāta spējas nevienu vairs īsti neinteresēja. Viņš beidzot izgudroja ko tādu, kas Darbojās. Tās bija lamatas - kas gan cits!

"Perfekti, izcili, ideāli!" visi vienprātīgi priecājās, kad redzēja, kā Jāņa izgudrotajās lamatās spārdās notvertie kaitēkļi.

"Pa pirmo zorti!" atzinīgi teica arī prezidenta kungs, pasniedzot Jānim vīkšķi ar valsts augstākajiem apbalvojumiem. "Mehānisms ir saprotams, bet kā jūs tos lopus piedabūjat ielīst lamatās?" viņš gribēja zināt.

"Elementāri," kautrīgi teica Jānis, "bezmaksas alus!". Viņš pieticīgi nolaida ūsas un prātoja, vai viņa aste nav pārāk nosvīdusi.

"Ģeniāli!" sajūsmā teica vecā resnā pele, pasniedzot Jānim Siera un Speķa I šķiras ordeni, "šitā mēs dažos gados izķersim visus cilvēkus un viņu problēma būs atrisināta uz visiem laikiem!"