"Noziedzniekam ir gaiši mati, viņš pieklibo ar labo kāju, trauma iegūta pirms pusotra gada regbija spēles laikā!", darīja zināmu Lielais Detektīvs.

Asistents domās pasūtīja Detektīvu uz Taueru un balsī atgādināja, ka vēl nemaz nav iepazīstinājis Detektīvu ar lietas būtību, attiecīgi runāt par noziedznieku matu krāsu ir nedaudz pāragri.

"Tad iepazīstiniet mani ar lietu, jaunais cilvēk!", attrauca Detektīvs, no tējkannas sev ieliedams trešo olu liķiera tasi. Olu liķieris bija Detektīva mazā vājība. Trīs pintes dienā nav liels tilpums.

Asistents domās novēlēja Detektīvam notikumiem bagātu dzimumdzīvi ar ezi un balsī uzsāka :"Pirms trim dienām pulksten piecos no rīta Grāfa Māsīca palūkojusies ārā pa logu uz pils parku. Tur viņa ieraudzījusi baltā naktskreklā tērptu Grāfieni ar ūdensrožu vainadziņu galvā, kura jājusi uz rozā krokodila un kliegusi "Revendž, revendž, jū bič!" Māsīca tūdaļ sacēlusi trauksmi, bet pamodinātie pils kalpotāji neatrada parkā ne krokodilu, ne Grāfieni, ne vainadziņu. Grāfa Māsīca ir gauži satraukta un nezkādēļ domā, ka Grāfienes garam ir kaut kādi iebildumi pret viņu. Grāfs lūdz palīdzību."

"Piekāst Grāfu un piekāst viņa Māsīcu...starp citu, kas tā par Māsīcu? Grāfam nav nevienas māsīcas, es Gūglē skatījos!", Detektīva spožās novērošanas spējas un fenomenālā atmiņa vēlreiz triumfēja pār olu liķiera izraisītajiem smadzeņu bojājumiem.

"Aptaujājot pils kalpotājus," Asistents šķirstīja piezīmju grāmatiņu, "es noskaidroju, ka līdz Grāfienes pēkšņajai nāvei no akūta aizcietējuma (sīkāk par Grāfienes negaidīto ķibeli šeit: http://klab.lv/community/ventilators/48339.html) neviens par tādu Māsīcu nebija dzirdējis. Bet jau bēru dienas vakarā pilī ieradās blonda, pupīga un no galvas līdz kājām dekoltēta persona, kura stādījās priekšā kā Grāfa Māsīca, pie tam likās, ka abi ar Grāfu ir tīri labi paziņas. Lai vai kā, līdz pat satraucošajiem rīta notikumiem abi esot sadzīvojuši ļoti sirsnīgi, ilgāku laiku pavadot aiz slēgtām durvīm, jādomā, kavēdamies kopīgās atmiņās. Bet tagad Māsīca esot tā sakreņķējusies, ka grib pamest pili uz līdzenas vietas un par kavēšanos atmiņās nevarot būt ne runas."

"Aizdomīgi, ārkārtīgi aizdomīgi..." Detektīvs dziļi ieelpoja olu liķiera spirdzinošo aromātu un pēkšņi pielēca kājās visdziļākajā satraukumā.

"Augstais Dievs! Grāfa Māsīca cieš no halucinācijām!"

"Vai patiesi?" Asistents nicīgi teica, "Un kas jūs noveda pie šīs domas? Rozā krokodils? Mirušas sievietes parādība?"

"Elementāri, Asistent!" sauca Detektīvs, steidzīgi vilkdams bruņu vesti un bāzdams kabatās pistoles, revolverus, dunčus un granātas, "Ūdensrožu vainadziņš! Grāfa zvērnīcā patiesi ir rozā krokodils, sekas nelaimes gadījumam ar nagu politūras burku! Un pēc Grāfienes var izskatīties jebkura anorektiska un histēriska vecene! Bet ūdensrožu vainadziņš ir pilnīgs absurds!"

"Tas taču ir tikai puķu vainags, kas tur absurds?", brīnījās Asistents.

"Jūs ūdensrozes esat redzējis? Tās aug purvos un dūņainos dīķos, neviens pie pilna prāta nelīdīs tajā cūcībā, neplūks ūdensrožu metriem garos gumijainos kātus un nepīs kaut kādu purva draņķu vainagu! Ak, Kungs, tak paskatieties tai pašā Gūglē! Vienīgās lapas, kur atrodas "ūdensrožu vainadziņš" (vārdi liekami pēdiņās, lai Gūgle meklē konkrēto vārdu salikumu, Asistent) ir kaut kādā bandītiskā pļāpu vietnē! Ūdensrožu vainadziņi neeksistē!"

"Nu, un par ko tad tā jāsatraucas?" nesaprata Asistents.

Detektīva sejā bija lasāmas taisnīgas dusmas.

"Pēc jūsu apraksta es atpazinu Grāfa Māsīcu" viņš teica likteņsmagā balsī. "Mēs pērkam kokaī...tas ir, kuņģa pilienus pie viena un tā paša, ēmm...aptiekāra. Tagad man vairs nav šaubu, ka viņa prece ir zemas kvalitātes. Paziņojiet Māsīcai, ka viņa var būt mierīga. Atmaksas stunda ir tuvu! Lai Grāfs sagatavo čeku!"

Un Lielais Detektīvs, bruņojies no zobiem līdz pat istabas čībām, aizļepatoja pa ielu, lai vēlreiz cīnītos par taisnību, likumību un drošiem medikamentiem.