Ilzītes fantastiskās dēkas Pokaiņos
Viņa roka paslīdēja Ilzītei zem svārkiem un viņš nočukstēja "Aizskrienam uz mežu, es zinu vienu foršu vietu. Es tur jau sen gribu aiziet." Ilzītei bija nerātns noskaņojums un Kārlis no viņas klases, ar kuru viņa draudzējās jau 3 mēnešus, viņai tīri labi patika, tāpēc viņa piekrita.

(davai saīsinot, let's set the theme - silta vasaras pievakare, 26 grādi, viegls ziemeļrietumu vējš, 3 metri sekundē, pie debesīm pāris mākoņi, un nenopietnais [jo tas tagad ir moderni] sinoptiķis televizorā teica, ka vakarā būs apmācies)
(background informācija - Ilzīte nevainību zaudēja ar savu iepriekšējo draugu, bet viņš bija tik anti-talantīgs gultā, ka viņa seksa laikā pamanījās aizmigt. Divreiz. Kārlis bija sportiska paskata, tātad ja nu kas, tad vismaz tīri mehāniskās kustības viņam vajadzētu izpildīt ar zināmu centību)
(apģērbs - Ilzei ir virsū īsi svārki, ķipa tipiskie skolnieču tumši zilā krāsā, balts topiņš, kedas un stringi. Kārlim - džinsas un zaļš t-krekls un arī kedas. Ā, un abiem 17 gadi)

Jaunieši iegāja mežā un abi acumirklī izbaudīja kā sakarsušais gaiss kļūst patīkami vēsāks. Pastaiga līdz Kārļa foršajai vietai bija gara un Kārlis reizi pa reizei zem svārkiem apgramstīja Ilzes dibenu. Ilze teica "Beidz" un ar roku viņu atgrūda, lai gan bija skaidrs, ka viņa vēlas, lai viņš nebeidz. Vismaz ne pagaidām. Pēc pusstundas viņi nonāca pie apļveida klajuma meža vidū, kur atradās dažāda lieluma un krāsu akmeņi ar palielu plakanu akmeni pašā centrā. Ilze šeit nekad nebija bijusi, tāpēc viņa prasīja Kārlim "Kas šī ir par vietu?" Kārlis teica "Pokaiņi, te kaut kādi gudrīši baigi sen atpakaļ staigājuši. Bet, saproti, te var just tādu kā maģiju gaisā, sajūti kāds te gaiss citādāks?" Ilze ieelpoja, bet pārdomāt ieelpas gūtos iespaidus nepaspēja, jo Kārlis bija jau viņu aizvilcis līdz lielajam akmenim centrā, uz kura viņš apsēdās un paņēma Ilzi klēpī.

Sarežģīts un garš ievads nebija nepieciešams. Kārlim stāvēja pēc pirmā skūpsta, par ko Ilze iekšēji pasmaidīja. Abas Kārļa rokas bija uz Ilzītes dibena un
(nu fuck, man atkal ir jāsaīsina, citādi es te romānu sākšu rakstīt. Tātad svarīgās lietas no šīs ainas - skūpstoties paralēli Kārlis novelk Ilzītei stringus, novelk pats sev bikses līdz potītēm, sajūt auksto akmeni, bet tas viņu uzbudina vēl vairāk, Ilzīte ar kedām uzkāpj uz akmens un apsēžas uz Kārļa. Ar rokām turas uz viņa krūtīm un ritmiski kustas. Abi kunkst no kaifa, bet pēc kāda laika Ilze piekūst un poza ir jāmaina. Saskarsmi ar akmeni viņa negrib, jo tas ir auksts, tāpēc Kārlis ierosina viņai nostāties uz zemes un pagriezties ar muguru. Pats tikmēr apsēžas uz akmens malas, Ilzīte ieliec kājas, rokas noliek viņam uz ceļiem un atkal kustas augšā un lejā. Pakāpeniski savelkas mākoņi, bet viņi to neievēro. Kārli uzbudina skats uz Ilzītes apaļo dibenu, tāpēc viņš satver viņu aiz sāniem un sāk drāzt intensīvāk. No meža iznāk trīs tumši stāvi kapucēs)

Abi jaunieši bija baudas apogejā, acis ciet, Kārlis tūlīt beigs (viņam knapi pagūst iešauties prātā doma izvilkt pirms beigšanas), bet tad turpat blakām viņi izdzirdēja dobju un skaļu balsi "KĀ JŪS UZDRĪKSTATIES APGĀNĪT MŪSU SVĒTO VIETU?"
-Man šķiet, ka pareizi būtu teikt 'uzdrīkstieties', brāli Konrād.
-Paldies, brāli Kristap!.... ahem... "KĀ JŪS UZDRĪKSTIETIES APGĀNĪT MŪSU SVĒTO VIETU?
Pēc pirmā jautājuma Ilze gribēja spiegt, bet viņai no negaidītā šoka balss vienkārši pazuda un viņa nespēja pat iepīkstēties. Kārlim arī iestājās šoks, bet viņš ātri piecēlās, savilka sev bikses uz augšu un Ilzītei svārkus uz leju un gramatiski pareizo jautājumu saņēma jau apģērbts.

"Kas jūs....." iesāka Kārlis, bet nepaguva pabeigt (jau atkal), jo viņu sagrāba malējais vīrs kapucē. Ilzei beidzot atdarījās balss un viņa iespiedzās. "Nespiedz meitēn," teica brālis Konrāds, "putniņi tev nespēs palīdzēt. Un varu tev galvot, mani izbesīt tu noteikti nevēlies!". Ilzīte apklusa.
-Tā, dārgie draugi. Viennozīmīgi jāapgalvo, ka tas bija dikti nesmuki, kā jūs apgānāt mūsu svēto vietu, tāpēc mums vajadzētu novienoties par kaut kādu soda mēru. Kādi soda mēri mums ir, brāli Konstantīn?
-Sagriešana gabalos, brāli Konrād.
-Aha, un tas viss?
-...
-...brāli Konstantīn?
-Jā, brāli Konrād, tas viss.
-Nav baigi plašā izvēle, bet nu labi. Tā kā tas ir baigais darbs un man ir slinkums, tad es piedāvāju otru variantu - palaist jūs vaļā. Kā jums tas patīk?
Abi pārbiedētie tīņi pamāja ar galvu.
-Nepārsteidzoši... labi, davai, balsojam, kurš ir par sagriešanu gabalos? .... Mhm, divi par, kurš ir par palaišanu vaļā? Nu, jūs nebalsosiet? - Bailīgi tiek paceltas divas rokas - Aha, neizšķirts, jāizlemj man. Labi... man šķiet, ka es zinu, ko es gribu darīt.
Brālis Konrāds no kabatas izvilka nazi un pasmaidīja, tīņi sarāvās un Ilze izskatījās, ka tūlīt raudās. No otras kabatas tika izvilkts ābols, kuru Konrāds sagrieza četros gabalos, nolika uz akmens, vienu sāka ēst un teica
-Apsoliet, ka atcerēsieties, ko saku, un es jūs palaidīšu vaļā. - Atskanēja nedrošs "Apsolam" no abiem jauniešiem - Ļoti labi... tātad - vienmēr un es gribu uzsvērt VIENMĒR seksa laikā izmantojiet prezervatīvu, SKAIDRS?

Apmulsušākas sejas būtu grūti iedomāties. "Un tagad PAZŪDAT no šejienes," atskanēja brēciens. Kārlis tika palaists vaļā, Ilzīte pieliecās, lai paņemtu stringus (viņi tomēr bija diezgan dārgi) un abi tīņi metās skriešus prom fonā atskanot
-Man šķiet, ka pareizi būtu...
-Davai aiztaisi...

"Mūki" izvilka no tarbām Lāčplēša "Dzintara" pudeles, atkorķēja, korķīšus uzmanīgi ielika atpakaļ tarbā un apsēdās uz akmens.
-Te tomēr ir forša vieta, kur dzert, brāli Konrād.
-Kostja, kā būtu, ja uz brīdi mēs pārstātu to sviestisko uzrunu? Es saprotu, ka ir prikolīgi tā darīt citu vidū, bet davai iepauzējam.
-Nu labi, labi.
-Šitie tērpi īstenībā ir baigi ērtie, paldies, Kristap.
-Mhm, nav par ko, piešķir tādu svinīgumu visam tam kodienam. Man arī patīk. Nez ko tie sīči nodomāja par mums.
-Haha, nav ne jausmas - drošā seksa aizstāvji vai kas tamlīdzīgs.
-Jā, kas tas bija par prikolu, nafig tu to pateici?
-Da tāpat, prikola pēc, pēc pāris gadiem skuķēns man pateiksies. Davai, pietiks muldēt, iedzeram.

Un dzintariņa pudeles tika saskandinātas!

-Te tomēr ir kaut kāda maģija gaisā...