Gaisma tuneļa malā
Ja jūs redzat gaismu tuneļa galā, tad visticamāk tas esmu es. Protams, ja vien jums nav gadījies tas slavenais tunelis, ko dažiem izredzētajiem gadās ieraudzīt, sastopoties ar klīnisko nāvi. Es par to pirmo reizi dzirdēju no kāda sava pasažiera pirms daudziem gadiem. Viņš stāstīja savam draugam: „... un tad es it kā peldēju pa melnu tuneli gaismas virzienā. Gaisma bija tik aicinoša un silta. Bet tad, kāda balss man teica; - Fridrih, nāc atpakaļ! Nāc atpakaļ, Fridrih!” Viņa draugs klausījās muti iepletis un, man straujāk nobremzējot pie perona, nenoturējās un iesēdās klēpī nīgra paskata vecmeitai.
Jā, kā teica mana vecmāmiņa vēl tajos laikos, kad es biju tikai drezīna: „Cilvēki, bērns, ir pārsteidzošākie radījumi uz zemes. Jo vairāk viņi cenšas saprast, jo vairāk nesaprot.”
Mana vecāmāte strādāja elsdama un pūzdama kā vecā Dūdara pletīzeris (kas patiesībā arī viņa bija) un labi pazina cilvēku sugu.
Tagad es viņai varētu atbildēt, ka ne tikai uz zemes. Cilvēki ir pārsteidzoši arī pazemē.
Tiesa, neba viss tik viegli nāk man un maniem radiniekiem. Galu galā arī neviens no mums nealkst dzīvi beigt kā zemās grīdas tramvajs. Un arī metro vilciena nepārtrauktā apļošana pa pazemes tuneļiem, neredzot ne saules gaismas ne debesu zilgmes, nav diez ko salda dzīve. Nemitīgi aizverot durvis, atverot durvis. No stacijas uz staciju. Nav ne sākuma, ne beigu. Mēs visi alkstam gaismas. Lai nu ko, kurš ar to sauktu.
Tomēr man nav tiesību žēloties – es esmu gaisma tuneļa galā! Es esmu tas, ko reizēm redz pēdējo reizi. Un tad kasa no sliedēm un manis nost to, kas ir palicis pāri no kārtējā uz gaismu gājēja. Varbūt viņi domā, kas es esmu Dievs un milzīgās tuneļu žurkas ir mani mācekļi? Nieki tas viss. Cilvēki ir līdzīgi naktstauriņiem. Viņiem gribas iet uz gaismu. Bet gaisma var nogalināt. Vismaz mana gaisma. Nedaudz skumji man ir par cilvēkiem. Viņi paši nesaprot, cik laimīgi ir.
Es tikai sapņoju, ka kādreiz atvērsies tuneļa siena un pa to iespīdēs gaisma. Bet cilvēki tur dzīvo. Dzīvo gaismā tuneļa malā. Viņi nevada dienas nepārtrauktā tumsā un viņu naktis nevelkas kā latvāņus nopīpējies bruņurupucis.. Tikai uz mirkli cilvēki ir manā varā un atkal jau atgriežas uz saviem peroniem. Viņiem nav jāgaida atveramies siena. Viņiem vienmēr tuneļa malā ir šī siltā un aicinošā gaisma. Un tā ir pati dzīve. Es skatos uz šīm tik bieži neapmierinātajām, sarūgtinātajām, saviebtajām un nereālu sapņu apreibinātajām sejām uz perona. Viņi stāva gaismā tuneļa malā un nenovērtē to. Atveru durvis. Aizveru. Un aizvedu prom no gaismas. Lai izlaistu atkal kādā citā stacijā.
Ja kādreiz jūs ziņās lasīsiet par kādu metro, kurš neatvēra tās sasodītās durvis un trīs diennaktis vadāja savus pasažierus pa apli vien. Tad iespējams, ka tas būšu es. Es brīdināšu cilvēkus. Es īpaši skaļi paziņošu: „UZMANĪBU! DURVIS AIZVERAS!” Un aizvedīšu prom no gaismas tuneļa malā. Varbūt tad, cilvēki to sāks novērtēt. Kad beidzot atvēršu durvis, viņi skūpstīs peronu un viņiem būs pat vienalga, kura stacija tā ir. Ka tikai gaisma tuneļa malā.
Bet pagaidām...pagaidām es slīdu pa sliedēm un spīdinu savu lukturīti, kas tā pievilina bomžus un naktstauriņus. Es gaidu.
Cilvēki, dzīvojiet mierīgi savā siltajā gaismā tuneļa malā un nedzenieties pēc nezināmas Gaismas. Galu galā gaisma ir arī elles ugunīs.