29. · februāris

Ar nodomu piemeklēti pacifistu citāti.
Man personīgi liekas tur ir arī citi labāki citāti, lai gan Ē.M.Remarka "Rietumu frontē bez pārmaiņām." ir drausmīgi nodrāzta un n-tās vietās citēta.
Tas laikam plānā satura dēļ, kuru spēj izlasī katra padsmitgadīga meitenīte.
Mūsu A.Grīna "Dvēseļu puteni" gan tik bieži necitē.

nu, nu.
tad jau varbūt labi, ka man jau pietiekamu laiku nav piecpadsmit, bet lasu šo pirmoreiz. un līdz galam ar vēl neesmu tikusi, tāpēc netiesā tik bargi.
turklāt literatūrai ir tā nebeidzamā burvība, ka katrs to uztver savādāk, arī viens cilvēks lasot vairākas reizes to var uztvert savādāk. Viss ir atkarīgs no dvēseles stāvokļa. (nebija mērķa aizskārt Tavējo, ja vispār ievēroji, ka tas varēja tikt izdarīts)

un ne jau ar nodomu piemeklēti (pacifistu citāti).
tā gadījās nupat šīs kopienas noteikumos izlasīt - "galvenā doma - dalīties ar citātiem, kuri Tev ir iekrituši sirdī un prātā";
nodomāju - tieši tā arī ir ar šiem.
tamdēļ secini. nekāds nodoma atlasījums, pats pēc dabas tāds (pacifists).

Nu tad jau Tu tikai atklāj Remarka darbu skaistumu. Jāatzīst, ka tie arī mani aizrauj un fascinē.

Protams viss atkarīgs no lasītaja viedokļa un noskaņojuma, kāds atrod jēgu un skaistumu vienā citātā, cits citā. Visi nevar būt vienādi šabloniski.

Protams, komūnas princips ir man izprotams un neiebilstu pret to, bet diskusiju izvērst par citātu izvēli jau nav liegts.
Vismaz es uzskatu, ka tas attēlo visu militārisma būtību sekli, virspusēji un rīkošanās ir kā aprobežotam bezjūtu automātam kur domāšana un inteliģence nav vajadzīga.
Tipisks radošo mākslinieku skatījums un vērtējums pret armiju. Un ko gan var teikt, jo tiem kas apšauba un pārdomā katru niasi un sāk runāt pretī uzreiz seko sankcijas. Tādēļ nav brīnums, ka radošajiem, brīvajiem cilvēkiem rodas tāds negatīvs priekštats par armijas stuktūru un principiem.
Un vispār es uzskatu, ka nevajadzēja atcelt obligāto militāro dienestu. Bet tā jau ir cita tēma.

Cik nu tālu es esmu tikusi, es skaidri redzu, ka Remarks necenšas attēlot militārismu no militārisma paša viedokļa; jā, kā pacifists es daudz ko varētu par to teikt, bet pieturēsimies pie Remarka darba.
Turklāt .. man bija tāds priekšstats, un es to nupat apstiprināju ar nelielu Remarka biogrāfijas izpēti, Rietumu frontē bez pārmaiņām ir par viņu pašu un nevis vienkārši literārs darbs. Bet ja nu Tu uzskatīji, ka pat ar šo visu, viņš acīmredzami izpauž mākslinieka "seklo" viedokli par karu un militārismu.. nevēlos īsti piekrist. Vai karavīri un "kara vadītāji" nav divas pilnīgi dažādas lietas?, katrai no kurām tiek tikai daļa kara; ir iespējams redzēt vairāk, kā viņiem tiek, bet vai ir nepieciešams? Kas tad ir karš? - eleganta spēle vai nāves cirkus?
Kas ir būtiskāk? - pierādīt kaut kādas principiālas patiesības vai arī cilvēku dzīvības?
(citējot MASH: if only one man dies, the price is already too high)

Biogrāfiju varēji nepieminēt,es skaidri apzinos Remarka dzīves gaitas un to, ka viņš pats arī bijis frontē. To es neapšaubu, bet par par māksliniekiem es runāju vispārejā līmenī. Jo ir tāda nianse, ka tieši radoši cilvēki nenovērtē un nicinoši izsakās par visu militāros sistēmu un būtību. Es gan personīgi neuzskatu Remarku par kādu radošo, bet tas neliedz citiem izmantot viņa darbu un tā citātus. Protams, paša Ē.M.Remarka viedoklis dažkārt liekas tāds visnotaļ humāns un pacifisks, bet dažkārt arī nevar saprast.

Ģeniālais Klauzevics ir teicis, ka:" Karš- tas ir politikas turpinājums."
Savā ziņā tas arī radikālāks,skarbāgs veids kā sasnieg savu mērķi vai aizsargāties arī! Dažkārt nav izvēles, jo ir jāņem ieroči rokāš lai aizsargātu savu valsti, vai savu zemi,ģimeni, tēviju un ideālus. Tāpēc es noraidu šo pilnīgi negatīvo attieksmi pret visu militārismu. Tā ir nožēlojama piekāpšanās pie vajībam un atteikšanās no cīņas automātiski to zaudējot. Uz brutālu spēku un agresiju dažkārt ir jāatbild ar tādu pašu pretspēku.
Man liekas, ka tu esi ievērojis, kādas ir tā pārspilētā humānisma, pacifisma sekas mūsdienu sabiedrībā. Tās ir pašdisciplīnas, cieņas un goda trūkums. Netiek ievērotas nekādas autoritātes un sabiedrības normas, ētiskās kodeksi tiek pārkāpti un aug arī seklums, atvainojot par izteicienu arī jēlums. Armijā, tomēr stingram un smagām metodēm ievieš nenobriedušajos prātos lielāku cieņu un skaidrību par skarbo dzīvi un liek aizmirst naivus sapņus.
Un arī tās zināšanas noder. Ne tā, kā tagad kad reāls spējs ir pieejams tikai elitei.

Mūsu viedokļi krasi atškiras, jo es personīgi neciešu naivu radošo sapņotāju naidu pret visu militāro. Hipiji pat principa pēc nevalkāja militāros zābakus, vai maršus, himnas, jo tas viss ir militārs un izrausa karu. Manās acīs tie ir muļķīgi aizspriedumi un neviens neliegs iespēju aizstāvēt sevi ar fizisku vai militāru spēku.
Man gan prātā nāk cits citāks:"Only reason why men fight wars are love."
Es gan neatceros tā autoru.

Starp citu visam, man, tagad lasot, kaut kā nešķiet, ka Remarka attieksme pret karu būtu nicinoša vai tamlīdzīga. Viņš diezgan neitrāli visu apraksta, ja par pretējo uzskata īpašus izteikumus par visa briesmīgumu.

Par tavu apgalvojumu, ka pārspīlēta humānisma (u.c.) sekas ir pašdisciplīnas trūkums (u.c.), grūti spriest; saikne nav acīmredzama, bet iespējama. Ir pārāk daudz iespēju, kas varēja to izraisīt.

Bet vai Tu esi padomājis, kāpēc šī naivā radošā intelekta attieksme pret militāro ir tieši tāda, kāda tā ir? Šis cilvēks nepiedzimst ar vienkāršu milzu naidu pret militāro. Es arī nedomāju, ka tas tiek noliegts pilnībā. (Taču dažkārt, gluži kā skolotājiem skolā, ir jāizrāda pilnīga pārliecība par ko, lai tikai sasniegtu kaut tikai daļu.)
Karš var būt nepieciešams, es piekrītu, bet karš var nebūt tas, pret ko uzstājās Hipiji un pacifisti principā. Klauzevics nedzīvoja laikā, kad karš iznīcina pilnīgi visu tā ceļā (manas vēstures zināšanas nav tik lieliskas, lai šo visu varētu apgalvot pilnīgi droši..). Lai viņi karo savā ielejā.. lai karo! Lai izcīna, kas jācīna, lai stiprina brālību, kopību... bet. Klauzevicu lasījusi neesmu, bet vai viņam bija problēmas ar neskaitāmu nevainīgo cilvēku nogalināšanu?
Pacifisms nepastāvētu, ja tam nebūtu iemesla. Tā nebija, kad tam nebija iemesla.

Un vispār jau es arī piekrītu, ka dažkārt ir vienkārši jāiekrauj, nevis stundām jācenšas kaut ko izrunāt. jā :)

Esmu ievērojis, ka Remarka attieksme pret kara un tā šausmām ir mazliet īpatnēji pieņemama pat. Tas mani mazliet izbrīna un fascinē, jo ierasts ir uzreiz sajust to klasisko nosodošo attieksmi, bet dažkārt tā pat ir dažādi saprotama. Piemēram romāna "Laiks dzīvot, laiks mirt" nobeigums. Galvenais varonis nošauj savu ieroču biedru un tā arī izglāb,atbrīvo sagūstītos partizānus, bet par to saņem nāvīgo lodi.
Es piemēram to uzskatu par pienācīgu sodu par nodevību pret savu tautieti, ieroču biedru un vispār visu reglamentu.

Lai gan Remarks itkā ir antifašists, tur arī tikai tā dažkārt garām ejot ir kaut kas itkā nosodīts. Bet viens ir skaidrs, tas vienkāršais itkā ikdienišķo skaistumu aprakstošos, mirkļus tverošāis romāns ir viens no maniem iecienītākajiem. Neliegšos, ka Ē.M.Remarks ir manis iecienīts rakstnieks.

Mans viedoklis ir tāds, ka tie naivajiem radošajie "intelbeņķi" izsakās par militārismu kritiski jo paši nav piemēroti vai nevar iekļauties, izprast, pieņemt to stingro kārtību un sistēmu, principu.
Redz tāds filozofisks demagogs visbiežāk apšauba un nododas bezjēdzīgām pārdomām vai to vai tā darīt vajadzētu un meklē tēzei antitēzi, laikā kad jārīkojas acumirklīgi. Un kā jau zināt arī stingrā disciplīna, gandrīz bezierunu paklausība un pedantiska punktualitāte,precizitāte nav tīkama priekš mūsu brīvajiem un neatkarīgajiem "māksliniekiem." Ļoti bieži tieši tā lieta, kā paklausīt pēc pakāpes augstākajiem, nav pieņemama mūsu personām kas apšauba pilnīgi visu un sakās neviena neietekmējami.
Labi, tas ir sekundāri.

Bet ir tāda neliela niase, ka kara laikos lielos un straujos tempos attīstās tehnika un zinātne. Ļoti daudzas tagad izmantojamas lietas tika pamatos ieviestas tieši tai laikā kad stimuls bija izgatavot labākus ieročus, veidu ko citu. Karš strādā kā katalizātors tehnikas evolūcijai,bet tas neatsver zaudējumus.

Nu, jāpiekrīt, ka nekontrolēta, nepamatota agresija kas vērsta tikai uz teroru un iznīcību ir nevēlama un jākontolē. Bet tomēr nenonāksim galējībās.
Laikam esam atraduši vienojošo un noslēdzošo kompromisu.

Es redzu, ka Tu runā kā šī militāriskā gara pārstāvis; varbūt esi ievērojis, ka es esmu šī naivuma, naivuma krietni vairāk kā mākslinieciskuma, iemiesojums. Nav grūti ievērot, ka katrs no mums kaut kādā mērā pastāv par savu ideju, tās nepieciešamību.. un cilvēkam no malas vēl vieglāk būs ievērot, ka ir nepieciešamas šīs abas idejas. Bet es domāju, ka tas viss Tev arī ir skaidrs. Tāpat kā tas, ka šo dažādo nostādņu esamība nav izbēgama - cilvēku individualitāte ("katram savs!") u.tml.. no kā arī izriet tas, ko saki - radošais nav domāts (iznīcībai! /atvainojos par emocionālu piebildi), radošais iespējams nespēj pilnībā "piepildīt militarā kurpes", tamdēļ runā par un ap to, apcerot, vai tas vispār ir nepieciešams, bet nesaki, ka visi to dara tikai aiz "vārguma", tur tomēr arī ir ietverts kara nestais ļaunums, kas gribot negribot liek visu pārvērtēt.
Un par zinātni.. tās attīstību.. gribas smaidīt un likt Tev ar to saprast, kā es par to jūtos. Nav vērts man iebilst par to, ko es izmantoju un kā būtu, ja tā nebūtu, jo man viss būtu ok; bet kā Tu jūties, zinādams, ka tehnoloģijas visā Tavā ikdienā nes līdzi kara, cīņas, uzvara alku auru? (ahā, es laikam piemirsu, es šeit biju tas pacifists.. jebkurā jomā) Vai karš jau nav ienests iekdienas dzīvē, tamdēļ īstajam karam bija jāpaliek vēl bargākam, lai izceltos uz iekdienas fona? (šis vairs laikam nav gluži pa tēmu; nesit man par to - atzīstos - filozofisks demagoģisms)

Nekas nav pilnīgi balts vai melns, ļauns vai labs. Tas viss ir teorētiski, subjektīvi un nevar stingri pateikt, ka tikai tai pusē ir taisnība. Vienlaicīgi jādarbojas un jādiskutē abu garu pārstāvjiem, tikai tā var panākt labāko kompromisu un izpildījumu, bet pakļauties tikai vienas puses iegrimai nav vēlams. Šo lietu es atzīstu un man liekas, ka Jūs arī piekritīsiet.
Bet tomēr pārspīlēt un krasi noraidīt kādu no puses viedokļiem, tajā neieklausoties ir nepareizi. Un citātus es uztvēru kā nicinājumu, nepatiesu apvainojumu visai militārajai būtībai.
Tehnoloģijas pastāvīgi attīstās un tiek pilnveidotas. Šaubos, vai kāds var noliegt to, ka varētu pilnīgi brīvi un ērti justies bez jebkādas tehnikas uzlabojumiem, vai palīdzības. Tāds jau ir to nolūks atvieglot un pilnveidot cilvēka dzīvi. Lai gan nevajag pārspīlēt un aizrauties ar utopijām. Man piemēram ļoti nesimpatizē tā militārā tehnika, kas spēj ātri un bezjebkādas cilvēku iejaukšanās nonāvēt milzīgu skaitu cilvēku. Es uzskatu, ka tā ir cīņās jēdziena kropļošana, lai gan savā ziņa tas kompensē citas niases un ir attaisnojams, bet tomēr tā jau ir cita tēma.
"bet kā Tu jūties, zinādams, ka tehnoloģijas visā Tavā ikdienā nes līdzi kara, cīņas, uzvara alku auru?"
Šī frāze lika man pasmaidīt. Manā skatījumā tā ir "trofeja." Iegūt un izrādīt trofeju ir tiešām unikāli patīkama sajūta un dažkārt tikai visu grūtību mērķis un attaisnojums. Apmierinājums un pierādījums savām ambīcijām, godkārei un spējām.
Ja nemaldos Jūs tomēr esat vājā dzimuma pārstāve? Tas izskaidro Jūsu s centienus aizstāvēt humānismu un pacifismu. Pašsaprotama nianse, lai gan es vēlētos pieminēt, ka senos laikos ģermāņu sievietes arī atradās kaujas laukos un visāds veidos centās uzmundrināt savus cilts vīriešus un svarīgākais - atgādināt kāda būs zaudējuma smagā cena. Bet jaunākajos laikos viņas arvien mazāk izprot militāro konfliktu nozīmi, jo mātišķās rūpes un gādība dažkārt tiek nevietā pārspīlētas.
Jāaatzīst, ka necerēju tik sakarīgu diskusiju starp itkā dažādu uzskatu pārstāvjiem kādi mēs protams esam. Dažkārt ir patīkami arī izvērst nelielu filozofisku demagoģiju, lai gan reālajā dzīvē es to neciešu, bet ar kulturālu cilvēku tā liekas visnotaļ sakarīga un pat tīkama.

Paldies par attieksmi. Kādu laiku nebija tas gods just cienīgumu sarunā (ar sevi). Žetons Tev! Un jā, esmu "tas otrs" dzimums, un nedaudz vairos lietot šo dzimti. (Iespējams apzinos tās priekšrokas, kas nav man dotas, un saprotu arī, ka pamatoti.)

Piebilde par tehnoloģijām, kuras, jā, atvieglo dzīvi, es neesmu pret tām, bet: vai tās vienlaicīgi arī neatrauj cilvēku no sevis? Izklausās jau pēc Marksa, un šajos aspektos es viņam piekrītu. Es runāju vispārīgi, kur Tu jau ierunājies konkrētāk - par cīņas būtības piemiršanu.

Starp citu, izvēloties tos citātus, es raudzījos Remarka acīm - bez kādas nosodīšanas, ka tā var būt un ka tā ir. Es saprotu to, ko Tu runā, es saprotu Tavu pozīciju.. (bet skarbi tomēr.)