29. · februāris

Starp citu visam, man, tagad lasot, kaut kā nešķiet, ka Remarka attieksme pret karu būtu nicinoša vai tamlīdzīga. Viņš diezgan neitrāli visu apraksta, ja par pretējo uzskata īpašus izteikumus par visa briesmīgumu.

Par tavu apgalvojumu, ka pārspīlēta humānisma (u.c.) sekas ir pašdisciplīnas trūkums (u.c.), grūti spriest; saikne nav acīmredzama, bet iespējama. Ir pārāk daudz iespēju, kas varēja to izraisīt.

Bet vai Tu esi padomājis, kāpēc šī naivā radošā intelekta attieksme pret militāro ir tieši tāda, kāda tā ir? Šis cilvēks nepiedzimst ar vienkāršu milzu naidu pret militāro. Es arī nedomāju, ka tas tiek noliegts pilnībā. (Taču dažkārt, gluži kā skolotājiem skolā, ir jāizrāda pilnīga pārliecība par ko, lai tikai sasniegtu kaut tikai daļu.)
Karš var būt nepieciešams, es piekrītu, bet karš var nebūt tas, pret ko uzstājās Hipiji un pacifisti principā. Klauzevics nedzīvoja laikā, kad karš iznīcina pilnīgi visu tā ceļā (manas vēstures zināšanas nav tik lieliskas, lai šo visu varētu apgalvot pilnīgi droši..). Lai viņi karo savā ielejā.. lai karo! Lai izcīna, kas jācīna, lai stiprina brālību, kopību... bet. Klauzevicu lasījusi neesmu, bet vai viņam bija problēmas ar neskaitāmu nevainīgo cilvēku nogalināšanu?
Pacifisms nepastāvētu, ja tam nebūtu iemesla. Tā nebija, kad tam nebija iemesla.

Un vispār jau es arī piekrītu, ka dažkārt ir vienkārši jāiekrauj, nevis stundām jācenšas kaut ko izrunāt. jā :)