29. · februāris

Es redzu, ka Tu runā kā šī militāriskā gara pārstāvis; varbūt esi ievērojis, ka es esmu šī naivuma, naivuma krietni vairāk kā mākslinieciskuma, iemiesojums. Nav grūti ievērot, ka katrs no mums kaut kādā mērā pastāv par savu ideju, tās nepieciešamību.. un cilvēkam no malas vēl vieglāk būs ievērot, ka ir nepieciešamas šīs abas idejas. Bet es domāju, ka tas viss Tev arī ir skaidrs. Tāpat kā tas, ka šo dažādo nostādņu esamība nav izbēgama - cilvēku individualitāte ("katram savs!") u.tml.. no kā arī izriet tas, ko saki - radošais nav domāts (iznīcībai! /atvainojos par emocionālu piebildi), radošais iespējams nespēj pilnībā "piepildīt militarā kurpes", tamdēļ runā par un ap to, apcerot, vai tas vispār ir nepieciešams, bet nesaki, ka visi to dara tikai aiz "vārguma", tur tomēr arī ir ietverts kara nestais ļaunums, kas gribot negribot liek visu pārvērtēt.
Un par zinātni.. tās attīstību.. gribas smaidīt un likt Tev ar to saprast, kā es par to jūtos. Nav vērts man iebilst par to, ko es izmantoju un kā būtu, ja tā nebūtu, jo man viss būtu ok; bet kā Tu jūties, zinādams, ka tehnoloģijas visā Tavā ikdienā nes līdzi kara, cīņas, uzvara alku auru? (ahā, es laikam piemirsu, es šeit biju tas pacifists.. jebkurā jomā) Vai karš jau nav ienests iekdienas dzīvē, tamdēļ īstajam karam bija jāpaliek vēl bargākam, lai izceltos uz iekdienas fona? (šis vairs laikam nav gluži pa tēmu; nesit man par to - atzīstos - filozofisks demagoģisms)

Nekas nav pilnīgi balts vai melns, ļauns vai labs. Tas viss ir teorētiski, subjektīvi un nevar stingri pateikt, ka tikai tai pusē ir taisnība. Vienlaicīgi jādarbojas un jādiskutē abu garu pārstāvjiem, tikai tā var panākt labāko kompromisu un izpildījumu, bet pakļauties tikai vienas puses iegrimai nav vēlams. Šo lietu es atzīstu un man liekas, ka Jūs arī piekritīsiet.
Bet tomēr pārspīlēt un krasi noraidīt kādu no puses viedokļiem, tajā neieklausoties ir nepareizi. Un citātus es uztvēru kā nicinājumu, nepatiesu apvainojumu visai militārajai būtībai.
Tehnoloģijas pastāvīgi attīstās un tiek pilnveidotas. Šaubos, vai kāds var noliegt to, ka varētu pilnīgi brīvi un ērti justies bez jebkādas tehnikas uzlabojumiem, vai palīdzības. Tāds jau ir to nolūks atvieglot un pilnveidot cilvēka dzīvi. Lai gan nevajag pārspīlēt un aizrauties ar utopijām. Man piemēram ļoti nesimpatizē tā militārā tehnika, kas spēj ātri un bezjebkādas cilvēku iejaukšanās nonāvēt milzīgu skaitu cilvēku. Es uzskatu, ka tā ir cīņās jēdziena kropļošana, lai gan savā ziņa tas kompensē citas niases un ir attaisnojams, bet tomēr tā jau ir cita tēma.
"bet kā Tu jūties, zinādams, ka tehnoloģijas visā Tavā ikdienā nes līdzi kara, cīņas, uzvara alku auru?"
Šī frāze lika man pasmaidīt. Manā skatījumā tā ir "trofeja." Iegūt un izrādīt trofeju ir tiešām unikāli patīkama sajūta un dažkārt tikai visu grūtību mērķis un attaisnojums. Apmierinājums un pierādījums savām ambīcijām, godkārei un spējām.
Ja nemaldos Jūs tomēr esat vājā dzimuma pārstāve? Tas izskaidro Jūsu s centienus aizstāvēt humānismu un pacifismu. Pašsaprotama nianse, lai gan es vēlētos pieminēt, ka senos laikos ģermāņu sievietes arī atradās kaujas laukos un visāds veidos centās uzmundrināt savus cilts vīriešus un svarīgākais - atgādināt kāda būs zaudējuma smagā cena. Bet jaunākajos laikos viņas arvien mazāk izprot militāro konfliktu nozīmi, jo mātišķās rūpes un gādība dažkārt tiek nevietā pārspīlētas.
Jāaatzīst, ka necerēju tik sakarīgu diskusiju starp itkā dažādu uzskatu pārstāvjiem kādi mēs protams esam. Dažkārt ir patīkami arī izvērst nelielu filozofisku demagoģiju, lai gan reālajā dzīvē es to neciešu, bet ar kulturālu cilvēku tā liekas visnotaļ sakarīga un pat tīkama.

Paldies par attieksmi. Kādu laiku nebija tas gods just cienīgumu sarunā (ar sevi). Žetons Tev! Un jā, esmu "tas otrs" dzimums, un nedaudz vairos lietot šo dzimti. (Iespējams apzinos tās priekšrokas, kas nav man dotas, un saprotu arī, ka pamatoti.)

Piebilde par tehnoloģijām, kuras, jā, atvieglo dzīvi, es neesmu pret tām, bet: vai tās vienlaicīgi arī neatrauj cilvēku no sevis? Izklausās jau pēc Marksa, un šajos aspektos es viņam piekrītu. Es runāju vispārīgi, kur Tu jau ierunājies konkrētāk - par cīņas būtības piemiršanu.

Starp citu, izvēloties tos citātus, es raudzījos Remarka acīm - bez kādas nosodīšanas, ka tā var būt un ka tā ir. Es saprotu to, ko Tu runā, es saprotu Tavu pozīciju.. (bet skarbi tomēr.)