29. · februāris

Es redzu, ka Tu runā kā šī militāriskā gara pārstāvis; varbūt esi ievērojis, ka es esmu šī naivuma, naivuma krietni vairāk kā mākslinieciskuma, iemiesojums. Nav grūti ievērot, ka katrs no mums kaut kādā mērā pastāv par savu ideju, tās nepieciešamību.. un cilvēkam no malas vēl vieglāk būs ievērot, ka ir nepieciešamas šīs abas idejas. Bet es domāju, ka tas viss Tev arī ir skaidrs. Tāpat kā tas, ka šo dažādo nostādņu esamība nav izbēgama - cilvēku individualitāte ("katram savs!") u.tml.. no kā arī izriet tas, ko saki - radošais nav domāts (iznīcībai! /atvainojos par emocionālu piebildi), radošais iespējams nespēj pilnībā "piepildīt militarā kurpes", tamdēļ runā par un ap to, apcerot, vai tas vispār ir nepieciešams, bet nesaki, ka visi to dara tikai aiz "vārguma", tur tomēr arī ir ietverts kara nestais ļaunums, kas gribot negribot liek visu pārvērtēt.
Un par zinātni.. tās attīstību.. gribas smaidīt un likt Tev ar to saprast, kā es par to jūtos. Nav vērts man iebilst par to, ko es izmantoju un kā būtu, ja tā nebūtu, jo man viss būtu ok; bet kā Tu jūties, zinādams, ka tehnoloģijas visā Tavā ikdienā nes līdzi kara, cīņas, uzvara alku auru? (ahā, es laikam piemirsu, es šeit biju tas pacifists.. jebkurā jomā) Vai karš jau nav ienests iekdienas dzīvē, tamdēļ īstajam karam bija jāpaliek vēl bargākam, lai izceltos uz iekdienas fona? (šis vairs laikam nav gluži pa tēmu; nesit man par to - atzīstos - filozofisks demagoģisms)