pajautā! - Vegānisms - nezināmais par to.

Te kaut kad pasen bija diskusija, kurā es tā arī nepratu labi argumentēt savu domu.

Es to laikam joprojām nepratīšu, bet kaut kādā neartikulētā veidā man gribas teikt, ka jēdziens "tiesības", manuprāt, ir piemērojams subjektiem, kuri principiālā vairumā ir spējīgi tās uztvert un akceptēt.

Mēs varam teikt, ka pret dzīvniekiem ir jāizturas korekti. Ka mums ir ētisks pienākums nedarīt viņiem sāpes un nenogalināt viņus. Tas viss ir ok, tam var piekrist vai nepiekrist, bet tas ir valīds veids, kā par to runāt.

Bet, kad man saka, ka dzīvniekiem ir automātiskas tiesības, piemēram, dzīvot, tad man gribas tomēr teikt, ka šādas tiesības, teiksim, tīģerim es gribētu atzīt tikai tad, kad viņš ir akceptējis arī manas tiesības (dzīvot).

Jā, jēdziens tiesības tiek kļūdaini attiecināts gan uz dzīvniekiem, gan bērniem, gan garīgi slimajiem, šajos kontekstos nekādu reālu tiesību nav ne dzīvniekiem, nedz bērniem, nedz garīgi slimajiem, jo viņi nav lemtspējīgas personības, šajos kontekstos reāli tiek runāts par lemtspējīgo personību tiesību ierobežošanu attiecībā uz konkrētajiem subjektiem, pašiem šīem subjektiem, lemtspējas trūkuma dēļ, nekad nebūs tiesību vēlēt vai tikt ievēlētiem, piemēram(kuriozi gan ir bijuši ar mantojuma tiesībām un tamlīdzīgi, taču tie nav nopietni ņemami).

Morālās tiesības ir tāds ļoti slidens jautājums, sanāk, ka, nespējot saprotami komunicēt gan ar tiem savas sugas pārstāvjiem, kuri nespēj formulēt savu viedokli, gan ar citu sugu pārstāvjiem, par kuru pasaules uztveri vispār nezini gandrīz neko, uzņemies atbildību izdomāt viņu vietā, kas tad viņiem ir labāk un pareizāk.

Liela atbildība, liela iespēja kļūdīties, manuprāt.

Šaubos par analoģiskajām cilvēku preferencēm, indivīdu personīgās preferences mēdz būt ļoti dažādas, populācijas kopumā preferences, savukārt - vēl savādākas.

Ja par dzīvniekiem, tad par to nosacīto psihofizioloģiju vispār gandrīz nekas nav zināms, zīdītāju gadījumā mēs vēl kaut ko varam mēģināt iztēloties, bet tikai iztēloties, putnu gadījumā jau galīgi nevaram, kukaiņu vai, piemēram, zivju sajūtu un apziņas kategorijas mums vispār ir pilnīgi nepieejamas.

Pierādījumus un atsauces uz pētījumiem nevajag, iztikšu bez, skaidrs, ka vegānismā kā pasaules uzskatā pašsaprotami ir lērums vājo vietu, gluži tāpat kā jebkurā citā uzskatu sistēmā, tas mani tiešām neuztrauc:))

Jā, lūk, tur laikam ir tā manā uztverē slidenā vieta. Es tagad pēc darbadienas, tāpēc, sorry, ja nesakarīgi, bet tomēr. OK, teiksim, ādas apģērbu industrija nokauj un izmanto dzīvniekus, lai radītu apģērbu, kas mūsdienās vairs pa lielam nav īsti nepieciešams, jo ir augu un sintētiskie ekvivalenti, tas būtu ētiski neatbalstāms pasākums. Savukārt tikko mēs nonākam situācijā, kurā citi dzīvnieki ir nevis pilnībā kontrolēti vai piejaucēti lopi, kurus izmanto industriālos apjomos vai kaut vai kā mājdzīvniekus, bet kaut kādā mērā vai nu pretendē uz tiem pašiem resursiem, uz ko mēs, vai kaut kā savādāk ar viņiem jārēķinās, tā es vairs neesmu drošs par to ētisko pusi. Piemēram, man mājās nupat ir prusaki ieviesušies. Es šodien nopirkšu tās prusaku indes mājiņas vai kā nu viņas tur sauc, un centīšos tikt ar viņiem galā. Un laikam jau mani dara uzmanīgu tā runāšana par dzīvnieku tiesībām, jo tā parasti ir tik vispārinoša, ka, piemērojot to ārpus tās pašas industriālās izmantošanas konteksta, man šad tad rada iespaidu, ka ir neadekvāta. Nu, iedomājamies kaut vai, ka es tos savus prusakus nekādi neaiztieku un viņi savairojās tā, ka man noēd visu, ko ir spējīgi, un tad vēl iet sirot tālāk pie kaimiņiem. Ja es ko tādu pieļautu, tas būtu diezgan absurdi. Bet man šķiet, ka prusakiem nav nekādu priekšstatu par kaut ko tādu kā cilvēki, citas sugas, nepieciešamība sadzīvot, veselais saprāts un tā tālāk, līdz ar to, ja es viņus nenogalināšu, viņu imperatīvs rīt un vairoties tieši tur viņus arī novedīs.