pajautā! -

1) cik zinu tie vēderi uzpūšas no bada..
2) bērnībā mums nav pienākumu, laiks paliek tikai pašīem. tagad tas laiks ir sadalīts pienākumos un pāri reti kam paliek.

aizraksti ilustrētajai zinātnei- ilustreta.zinatne@mgtops.lv

par l2) varu pateikt, ka atsevišķu laika jēdzienu vispār pats cilvēks ir izzīdis no īkšķa pēc pēdējām psiholoģijas atziņām. fizikā laikas nav atraujams no kustības/telpas. bet tas tik tāds mans domu pavediens.

2) vecais zhiids ar relativitaates teoriju - arii laiks ir relatiivs atkariibaa no taa ko un vai dari.

vēders uzpūšas no kautkāda faken vīrusa. stāstīja seminārā par tropu slimībām.

ir darbā kautkāda prezentācija palikusi no tā semināra. varu nosūtīt uz meilu. tik neatceros, vai tā info bija prezentācijā, vai tante stāstīja, bet ja baigi vajag mierīgi zvani un Infektoloģijas centru, tur Tev visu sīkli pastāstīs.

done

2.Tīri fizioloģisks izskaidrojums. Laika izjūta ir kas stipri subjektīvs. Bērnībā cilvēks ir fiziski mazāks, kā rezultātā, attālums starp nervu galiem mazāks, kā rezultātā, vienā un tajā pašā "absolūtā" laika posmā bērns ir spējīgs uzņemt daudz vairāk informācijas.

Nu - tas ta vulgarizējot, protams. Ir vēl lietas, kuras saistītas ar smadzeņu darbību - mazs berns uztver visu infu, nefiltrējot, un smadzenes ir aizņemtas gandrīz ar to vien, kamēr pieaugušam smadzenes ar visadu drazu apstrādi aizņemtas, kā rezultātā, smadzeņu jauda informācijas uztveršanai tiek atvēlēta visai neliela utt.

Īsumā - nav garāks/īsāks laiks, ir iespaidu daudzums laika sprīdī, ko smadzenes var uztvert no apkārtējās pasaules. Jo vairāk iespaidu tiek uztverts, jo laiks šķiet garāks.

nu kā, bērns ar savu relatīvi nelielo gravitāciju laiku padara ātrāku attiecībā pret pieaugušo apkārtni, līdz ar ko, cns paspēj izdarīt vairāk operāciju :)

Par pirmo īsti nezinu - visticamāk jau tiešām kaut kādi fermenti ražo baigākās gāzes (tikai tad kāpēc viņi to visu neizpūš pa otru galu?)

Otrs ir čist-konkretna filosofijas lauciņš. :) Bērnībā mūsu priekšstati par pasauli vēl nav tik stabili, pasaulīgās reālijas nav pilnībā jēdzieniskotas un uztvere darbojas ļoti aktīvi un aizvien cenšas izprast lietas apkārt, respektīvi, tīri uztverē ir šausmīgi daudz "notikumu" - bērns izpēta visas lietas pirmo reizi, vēl nezina, kādas tās ir, un, tā kā laiks ir relatīvs pret telpu jeb darbību, tad šī ļoti-daudzā darbība izpaužas kā "ilgs laiks". Pieaugušie lietas jau ir apguvuši, tāpēc viņu uztvere darbojas ar daudz mazāku intensitāti - viss jau ir "paurī", tāpēc no jauna nav jāpēta. Viš zina - ai, tas tak ir tāds un šitas ir šitāds, nemaz reāli nepētot. Bet, vot, pamēģini, piemēram pavadīt vienu dienu pilnīgi svešā pasaulē, teiksim, Ķīnā - diena būs tikpat gara kā bērnībā, ja vien ļausies visu pētīt, mēģināt saprast, nevis pieņemsi, ka tas ceptais suns īstenībā ir vecā labā govs mugura un tev par to ir pofig. Tāpat meditācijā vai citā "atbrīvota prāta stāvoklī", kad uztvere darbojas nepastarpināti, laiks būs ilgāks.
Sīcis iesaistās dažādās realitātēs, viņš piedzīvo katru lietu, ar kuru sastopas, izklejo caur daudzām dažādām realitātēm, kamēr pieaugušie uzskata, ka tās jau zina, un neieiet tajās. Vot paskaties, kā sīcis aiziet paralēlajās dimensijās, kad dabū kko jaunu - spēļu mašīnīti, puķi, kaut vai knaģi vai ko - viš tur sadomājas visko, izpēta kārtīgi, visādus pielietojumus meklē, osta, grauž utt. Un šitā ceļošana pa realitātēm ir baigi "ilg-laicīgā". Tāpat, ja tu visu dienu visu visu ko darīsi, tad tu satiksi tādu vot cilvēku uz stundu, ieiesi citā realitātē, ar viņu runājot, tad iesi no sirds, teiksim, izspēlēties muzīku, tad stundu pasportosi, tad stundu palasīsi, tā no sirds, ieejot tajā visā, tad ar visu sirdi un dvēseli nodosies ķiršu kauliņu spļaušanai, tad rūpīgi izcepsi torti un aiznesīsi nepazīstamajam kaimiņam, kur atkal savs piedzīvojums - dienas beigās konstatēsi, ka diena ir bijusi āāāāfigeķ gara - kā bērnībā, kad spējam nodoties no sirds, neuzticoties savām jau esošajām zināšanām par pasauli.

Un ar fiziku tam nav nēēēēēēkāda sakara.

Labus raidījumus būsi skatījusies :)

Bet Rīgā, jā, visa tā steiga, nav laika atslābt un veselīgi piedarbināt to relaxēto fantāziju. Diena paiet, bet sevi nemaz neesi saticis.

Par pirmo neizteikšos, tur kaut kas nav kārtībā ar paiku un kaut kādām slimībām. Bet otrs punkts vienā zinātniskā rakstā tika skaidrots ar ārējās informācijas apstrādes un atmiņas īpatnībām dažādos vecuma posmos. Jo vecāks cilvēks, jo vairāk un ātrāk aizmirst sīkos dienas notikumus. Kaut kā tā.

Ha, būtu jau labi, ja atcerētos kur, kas un kad. Diemžēl ne, bet tā ir tīra psiholoģija.

hahaha agnešuk, tomēr neesi tik pārliecināta par tiem punčiem!! skat, dabūsi vēl man to kokteili dot atpakaļ