Okt. 10., 2006 | 11:24 am
No:: po
Par pirmo īsti nezinu - visticamāk jau tiešām kaut kādi fermenti ražo baigākās gāzes (tikai tad kāpēc viņi to visu neizpūš pa otru galu?)
Otrs ir čist-konkretna filosofijas lauciņš. :) Bērnībā mūsu priekšstati par pasauli vēl nav tik stabili, pasaulīgās reālijas nav pilnībā jēdzieniskotas un uztvere darbojas ļoti aktīvi un aizvien cenšas izprast lietas apkārt, respektīvi, tīri uztverē ir šausmīgi daudz "notikumu" - bērns izpēta visas lietas pirmo reizi, vēl nezina, kādas tās ir, un, tā kā laiks ir relatīvs pret telpu jeb darbību, tad šī ļoti-daudzā darbība izpaužas kā "ilgs laiks". Pieaugušie lietas jau ir apguvuši, tāpēc viņu uztvere darbojas ar daudz mazāku intensitāti - viss jau ir "paurī", tāpēc no jauna nav jāpēta. Viš zina - ai, tas tak ir tāds un šitas ir šitāds, nemaz reāli nepētot. Bet, vot, pamēģini, piemēram pavadīt vienu dienu pilnīgi svešā pasaulē, teiksim, Ķīnā - diena būs tikpat gara kā bērnībā, ja vien ļausies visu pētīt, mēģināt saprast, nevis pieņemsi, ka tas ceptais suns īstenībā ir vecā labā govs mugura un tev par to ir pofig. Tāpat meditācijā vai citā "atbrīvota prāta stāvoklī", kad uztvere darbojas nepastarpināti, laiks būs ilgāks.
Sīcis iesaistās dažādās realitātēs, viņš piedzīvo katru lietu, ar kuru sastopas, izklejo caur daudzām dažādām realitātēm, kamēr pieaugušie uzskata, ka tās jau zina, un neieiet tajās. Vot paskaties, kā sīcis aiziet paralēlajās dimensijās, kad dabū kko jaunu - spēļu mašīnīti, puķi, kaut vai knaģi vai ko - viš tur sadomājas visko, izpēta kārtīgi, visādus pielietojumus meklē, osta, grauž utt. Un šitā ceļošana pa realitātēm ir baigi "ilg-laicīgā". Tāpat, ja tu visu dienu visu visu ko darīsi, tad tu satiksi tādu vot cilvēku uz stundu, ieiesi citā realitātē, ar viņu runājot, tad iesi no sirds, teiksim, izspēlēties muzīku, tad stundu pasportosi, tad stundu palasīsi, tā no sirds, ieejot tajā visā, tad ar visu sirdi un dvēseli nodosies ķiršu kauliņu spļaušanai, tad rūpīgi izcepsi torti un aiznesīsi nepazīstamajam kaimiņam, kur atkal savs piedzīvojums - dienas beigās konstatēsi, ka diena ir bijusi āāāāfigeķ gara - kā bērnībā, kad spējam nodoties no sirds, neuzticoties savām jau esošajām zināšanām par pasauli.
Un ar fiziku tam nav nēēēēēēkāda sakara.
Otrs ir čist-konkretna filosofijas lauciņš. :) Bērnībā mūsu priekšstati par pasauli vēl nav tik stabili, pasaulīgās reālijas nav pilnībā jēdzieniskotas un uztvere darbojas ļoti aktīvi un aizvien cenšas izprast lietas apkārt, respektīvi, tīri uztverē ir šausmīgi daudz "notikumu" - bērns izpēta visas lietas pirmo reizi, vēl nezina, kādas tās ir, un, tā kā laiks ir relatīvs pret telpu jeb darbību, tad šī ļoti-daudzā darbība izpaužas kā "ilgs laiks". Pieaugušie lietas jau ir apguvuši, tāpēc viņu uztvere darbojas ar daudz mazāku intensitāti - viss jau ir "paurī", tāpēc no jauna nav jāpēta. Viš zina - ai, tas tak ir tāds un šitas ir šitāds, nemaz reāli nepētot. Bet, vot, pamēģini, piemēram pavadīt vienu dienu pilnīgi svešā pasaulē, teiksim, Ķīnā - diena būs tikpat gara kā bērnībā, ja vien ļausies visu pētīt, mēģināt saprast, nevis pieņemsi, ka tas ceptais suns īstenībā ir vecā labā govs mugura un tev par to ir pofig. Tāpat meditācijā vai citā "atbrīvota prāta stāvoklī", kad uztvere darbojas nepastarpināti, laiks būs ilgāks.
Sīcis iesaistās dažādās realitātēs, viņš piedzīvo katru lietu, ar kuru sastopas, izklejo caur daudzām dažādām realitātēm, kamēr pieaugušie uzskata, ka tās jau zina, un neieiet tajās. Vot paskaties, kā sīcis aiziet paralēlajās dimensijās, kad dabū kko jaunu - spēļu mašīnīti, puķi, kaut vai knaģi vai ko - viš tur sadomājas visko, izpēta kārtīgi, visādus pielietojumus meklē, osta, grauž utt. Un šitā ceļošana pa realitātēm ir baigi "ilg-laicīgā". Tāpat, ja tu visu dienu visu visu ko darīsi, tad tu satiksi tādu vot cilvēku uz stundu, ieiesi citā realitātē, ar viņu runājot, tad iesi no sirds, teiksim, izspēlēties muzīku, tad stundu pasportosi, tad stundu palasīsi, tā no sirds, ieejot tajā visā, tad ar visu sirdi un dvēseli nodosies ķiršu kauliņu spļaušanai, tad rūpīgi izcepsi torti un aiznesīsi nepazīstamajam kaimiņam, kur atkal savs piedzīvojums - dienas beigās konstatēsi, ka diena ir bijusi āāāāfigeķ gara - kā bērnībā, kad spējam nodoties no sirds, neuzticoties savām jau esošajām zināšanām par pasauli.
Un ar fiziku tam nav nēēēēēēkāda sakara.