pajautaa

Turaidas Roze

« previous entry | next entry »
Jun. 26., 2019 | 02:31 pm
music: Copeland
posted by: pichshsh in pajautaa

Gribu noskaidrot, kura daļa šīs leģendas ir patiesa. Kaut kur lasīju, ka slepkavību un info notiesāto/attaisnoto dārznieku/mīlnieku tiešām atraduši tiesas arhīvos. Varbūt ir kāds raksts tieši par to?

# | jā, ir doma! | Add to Memories


Comments {11}

Marta Dzērve

from: [info]beatrixe
date: Jun. 26., 2019 - 03:51 pm
#

Raiņa lugas "Mīla stiprāka par nāvi" 1927.gada izdevuma pēcvārds:

https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pp|issue:/g_001_0312066132|page:101|issueType:B

Atbildēt | Diskusija


pichshsh

from: [info]pichshsh
date: Jun. 26., 2019 - 04:53 pm
#

Ah, paldies, pieejams gan tikai no bibliotēkas :/

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija


Marta Dzērve

from: [info]beatrixe
date: Jun. 26., 2019 - 05:12 pm
#

ahā, žēl gan.
rīt varu pārkopēt un nosūtīt, ja vajag.

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija


pichshsh

from: [info]pichshsh
date: Jun. 26., 2019 - 08:06 pm
#

Tas būtu superīgi!

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija


Marta Dzērve

from: [info]beatrixe
date: Jun. 27., 2019 - 11:07 am
#

Pēcvārds.

Še lugā tēlotie notikumi ir vēsturiski un kā tādi dokumentariski pierādāmi ar tiesu aktīm, Vidzemes hoftiesas arķivā. Traģiskā nāvē mirusi jaunava saucas Maija Greif; viņas nāves diena ir 6. augustā 1620. gadā. Daži šī notikuma atstāstītāji jaunavu nepareizi nosaukuši par Rozi, tā laikam ieviesies vārds „Turaidas Roze", bet varētu ari Maiju saukt par Turaidas rozi, kā Turaidas slavu un godu. Lugā lūkoju visos pamata vilcienos un pat sīkumos pieturēties pie vēsturiski dotiem faktiem, raksturiem un apstākļiem, tikai reti no tiem atkāpdamies. Mans draugs Antons piesūtīja man norakstu no raksta „Turaidas jaunava Maija" kādā žurnālā; pie šinī rakstā dotā es pieturējos, un tā kā artiķelis ir, cik man zināms, plašākais par šo jautājumu, tad pasniedzu to še lasītājam, lai tos orientētu par visa vēsturiskā notikuma sīkumiem.
Līdz šā gadu simteņa vidum Vidzemes Šveice bij maz ievērota un iekopta. Tāpat ari Gutmaņa ala nebija nekādā lielā slavā. Zināja un ievēroja par alu tikai to, ka agrāk tanī vecie pagānu iedzīvotāji kalpojuši saviem dieviem. Ari tad vēl, t.i. 19. gadu simteņa sākumā, ala esot viena no ievērojamākām vietām, kurā latvieši vēl joprojām slepeni ziedojot saviem dieviem.
Tikai nejaušs gadījums cēla alai tagadējo lielslavu. Kad ap šā gadusimteņa vidu pārbūvēja Rīgas pili, tad tās apakšzemes velvēs atrada bruģī un gružos vecus papīrus. Notīrīja satrunējušo kārtu un uzgāja vecās Vidzemes hoftiesas arķiva aktis. Starp tām atrada daudz raganu prāvu no zviedru laikiem un bez tam ari akti. par kādu slepkavību Turaidas alā. Četrdesmitos gados Vidzemes hoftiesas asesors Magnuss fon Volffeldts izdeva trīs sējumus biezu grāmatu par Baltijas soda lietām un tad viņš šajā krājumā ievietoja dažas raganu prāvas līdz ar akti par Gutmaņa alas slepkavību. Tā nāca gaismā notikums, kas vairāk kā 200 gadus bija pilnīgi aizmirsts.
Aktis sākās ar Turaidas pils pārvaldnieka sievas vēstuli zemes tiesnesim, kurš tobrīd turējis tiesu N(urmižos). Volffeldts šo vēstuli uzrakstījis pilnīgi, līdz ar vēstulē minētām sāņu lietām. Caur to viss notikums tuvāki apgaismots. Minētā kundze raksta: „Mans vīrs, ķēniņa pilspārvaldnieks Turaidas pilī, guļ jau kopš dažām nedējām uz gultas, jo medībās pārlauzis kāju; tā tad vioš pats nespēj rakstīt un vecais pils skrīveris Greifs ir loti izmisis, jo sevišķi viņu tā lieta aizņem, kas man nu gribot negribot jāceļ Jums priekšā un Jūs jālūdz, tūliņ šurp uz Turaidu atnākt. Tādēļ sūtu Jums savus vāģus. Kad še zemē vēl karoja, taisni tanī laikā, kad zviedru karapulki ieņēma Turaidas pili tagad ir 20 gadi vecais Greifs, kurš jau polu laikos bij ilgus gadus dzīvojis Turaidā, pils apkārtnē nokautu vīru un sievu starpā bija atradis kādu nedēļas vecu, vēl dzīvu, pusbadā nomirušu bērnu. To viņš bij pieņēmis bērna vietā. Bērna vecākus Greifs ne pazina, nedz zināja, kādā ticībā bērns kristīts. Tādēļ ka viņš pats ir dedzīgs luterānis, viņš lika L(ēdurgas) mācītājam jo še baznīca bij nodedzināta un ir uzbūvēta tikai pagājušā gadā nokristīt bērnu luterticībā un tāpēc, ka tas notika ziedu mēnesī, deva viņai vārdu Maija. Greifs bērnu audzējis kā savu, vēlāk pienācīgi skolojis un mācītājam licis uzaudzināt kristīgā ticībā. Jaunava bija Greifa sievai īsti pa rokai.Tādēļ ka Maija bij ļoti skaista (garstattlich), viņai radās daudz precinieku; bet viņa tos visus atraidījusi, sev izvēlēdamās neilgi atpakaļ jauno Siguldas dārznieku Heilu, izglītotu jaunu ārzemnieku. Jaunieši ļoti mīlējušies un uz Miķēļiem pie manis būtu viņu kāzas. Brūtgāns ir ļoti apzinīgs cilvēks un iziet no dienesta tikai uz īsu brīdi. Tādēļ abi bij izvēlējušies satikties pusceļā starp Turaidu un Siguldu lielā smilšalā, kura atrodas ielejā zem Krimuldas. Še viņi pa vasaru ik vakarus satikušies uz kādu brīdi. Lai brūti pārsteigtu, brūtgāns bij pa kreiso roku pār lielo alu izcirtis mazāku un to koši puķēm izgreznojis. Šorīt Maija bij dabūjusi no sava mīļākā ziņu, ka viņš vēloties ar jaunavu tūliņ pēc pusdienas mazajā alā satikties, jo viņam esot vakarā pie laika jāir mājās. Tātad Maija līdz ar Greifa paša meitiņu, 8 gadus veco Lienīti (Lentie) tūliņ pēc pusdienas taisījās uz alu.

Atbildēt | Iepriekšējais


Marta Dzērve

from: [info]beatrixe
date: Jun. 27., 2019 - 11:08 am
#

Jau metās vakars, kad dārznieks Heils kā negudrs ieskrēja Turaidā un izmišumā izteica, ka Maija esot mazajā alā nokauta. Tad viņš atkal bij aizdrāzies prom. Mēs visi un sevišķi vecais Greifs ar savu sievu steidzāmies viņam pakaļ un atradām Maiju mirušu zemē guļam. Skaistais lakats, ko brūtgāns viņai bij dāvājis, bij viņai ap kaklu un caur šo lakatu bij redzama kaklā briesmīgi liela vaina, tāda kā ar cirvi cirsta. Nabaga Lienīte nebij nekur atrodama. Viņu vēl meklē, kamēr mēs nokauto esam pārveduši uz Turaidu. Nu lūdzu tiesneša kungu manā un mana vīra un visu vārdā, īsti steidzoši tūliņ šurp nākt, lai gan jau ir nakts. Maija nav aplaupīta, bet viņas drēbes bij loti lielā nekārtībā un pa daļai saplēstas. Redz ari no zemes, ka viņa stipri turējusies pretī." Vēstuli 6. augustā 1620. gadā parakstījusi Turaidas pils pārvaldnieka, karavirsnieka Šildhelma sieva Hedviga. Zemes tiesnesis bij otrā rītā noturējis Turaidā sēdi un protokolā piezīmējis, ka steidzošas lietas dēl un lai izpildītu ķēniņa priekšrakstu proti, nodibinātu zemē pilnīgu mieru, pats meklēšot slepkavas. Tiesnesis piezīmē, ka vaina varot kaklā celties no cirvja un ka ap krūtīm jaunavai drēbes saplēstas. Lielajā alā nebij neko sevišķu atraduši, bet mazajā atrada asiņu peļķē iemītu mazu rokas cirvīti. Turaidas iedzīvotāji to apzīmēja par Heila īpašumu. Dārznieks to nēsājot aiz jostas un ar šo riku strādājot dārzā. Kad tiesnesis, kā protokolā piezīmēts, apliecinājis, ka ar šo rīku varot būt iecirsta Maijas vaina, tad ari Greifs, gan šaubīdamies un brīnēdamies par Heila pārvēršanos pret savu mīļāko, licis saukt Siguldas dārznieku tiesas priekšā kā apsūdzēto. Divas dienas vēlāk protokols turpinājās un tiesnesis bij ņēmis palīgā divus piesēdētājus, tādēļ ka varbūt būšot jādod spriedums. Dārznieku Heilu sauca tiesas priekšā. Viņš atnāca ar gluži sagrauztu prātu. Cirvi Heils atzina par savu; teicās ari minētā slepkavības dienā nesis to sev klāt, bet Maiju neesot uz alu saucis. Par slepkavu apvainots, Heils izsaucās: ~Labprāt gribu mirt, jo dzīvība bez mīļākās man nav nekā vērts; bet vissmagākais, kas māni var aizķert, ir tas, ka mani teic esam viņas slepkavu." Heilu izsūtīja laukā un tiesneši gribēja aprunāties, vai dārznieks nebūtu jāmoka. Tomēr pie sprieduma tiesneši netika, un Heils palika nemocīts, varbūt tikai caur sevšiķu gadījumu. Kamēr tiesneši aprunājās par mocīšanu, tikām slimais pils pārvaldnieks lika tiesu lūgt, lai tā ienākot viņa istabā, kur būšot protokols jāuzņem. Kad tiesa iegāja, tad Šildhelms stāstīja, ka viņš kādu gadu atpakaļ uzņēmis savā dienestā divus polu armijas bēgļus, latviešus vai robežas leišus. Vienu saucot par Ādamu Jakubovski, otru par Pēteri Skudrīti (Skudritz). Abi runājot vāciski, labi izpildot dienestu, bet esot dzērāji, māņticīgi un palaidņi- Tādēļ Šildhelms viņus pēc gada gribot atlaist. Nupat Skudrīts pie virsnieka bijis un lūdzis, lai gādājot, ka par Heilu tiesa nedodot spriedumu, jo, sirdsapziņas mocīts, viņš pastāstīšot tiesai lietas īstenību. Atsauca Skudrīti un šis gaudodams stāstīja: Jakubovskis esot polu pulkos uzdienējis par standartjunkuru. Skolotāja dēls būdams un pats labi paskolots, viņš pratis lasīt un rakstīt un sagājies ar virsniekiem. Viņam bijuši lieli spēki un draiska daba. Gailumā viņš savam priekšniekam par dabūto rājienu iesitis pa ausi. Tādēļ no polu pulkiem aizbēdzis un tad pat paņēmis līdz ari Skudrīti. Kad viņi abi iestājušies pils dienestā, Jakubovskis no pirmās dienas iemīlējies Maijas jaunkundzē. Trīs mēnešus atpakaļ Jakubovskis Maiju uzrunājis, bet viņa junkuru atraidījusi, teikdama, ka viņa jau citam apsolījusies. Tas Ādamu saniknojis; viņš apņēmies paņemt Maijas godu zināmā alā. Minētā dienā Skudrīts aiznesis jaunavai vēsti, lai viņa jau pusdienā ejot uzmazo alu sava mīļākā gaidīt.

Atbildēt | Iepriekšējais


Marta Dzērve

from: [info]beatrixe
date: Jun. 27., 2019 - 11:09 am
#

Alā Jakubovskis stājies Maijai ceļā un gribējis savu nodomu izpildīt. Jaunava visiem spēkiem turējusies grēkdariem pretī, tomēr būtu tikusi pārspēta, ja viņa nebūtu lietojusi viltību. Viņa norāvusi no kakla sarkanu lakatu, devusi to Jakubovskim un teikusi, ka lakata nēsātāju nevarot ne pīķis ne zobens ievainot. Jakubovskis to neticējis un Maija tad pati apsējusies lakatu ap kaklu, teikdama, lai polis cērtot viņai pa kaklu cik stipri varēdams. Ādams paķēris no zemes zobenu un kamēr Maija saliktām rokām skaitījusi klusu lūgšanu, Ādams cirtis viņai. Nemaz neiekliegdamās Maija salimusi un bijusi uz vietas pagalam. Acumirkli Jakubovskis stāvējis kā apmulsis, tad viņš briesmīgi gaudodams izsaucies: „Tā es nedomāju! Viņa gribējusi palikt uzticama savam brūtgānam un es biju lops, traks zvērs." Viņš noskrējis lejā, iesviedis zobenu lielās alas strautā un kliedzis uz Skudrīša: „Nenāc man tuvu, citādi tevi nožņaugšu!" Tad Ādams aizskrējis uz mežu un tikai šorīt Skudrīts savu biedri atradis zobena siksnā pakārušos. Tiesa lai nu dodot par Skudrīti spriedumu. Par mazo Lienīti Skudrīts neko nezināja pateikt. Viņš tikai dzirdējis kliedzienu, kad Ādams cirtis. Vaicāts, kādēļ Skudrīts ļāvis cirst, viņš teicās ticējis lakata burvja spēkam. Kad vēlāk no Krimuldas pārveda mazo Greifa meiteni (turp viņa savās bailēs bij aizskrējusi) un viņas izteicieni sakrita ar Skudrīša izteikumiem, kad alas strautā atrada Jakubovska zobenu, tad Heilu palaida vaļā. Protokolā vēl uzzīmēts, ka Heils ar Greifu nonākuši tiesas priekšā par Skudrīti lūgt, jo viņi negribot Maijas asinis likt aptraipīt Skudrīša asinīm. Pielūdzis Dievu pie savas mīļākās kapa, uz kura viņš bij uzlicis krustu, Heils, kā protokolā teikts, aizgājis atpakaļ uz Virtembergas zemi. Jakubovski līdz ar viņa zobenu apraka dziļā purvā uz N(urmišu) muižas pusi, bet Skudrīti izraidīja pārVidzemes robežām. Šāds ir Gutmaņa alas notikums.

Atbildēt | Iepriekšējais


Marta Dzērve

from: [info]beatrixe
date: Jun. 27., 2019 - 11:11 am
#

Tas izklausās vairāk pēc pasaciņas nekā pēc patiesības. Bet par patiesību nav ko šaubīties, jo grūti pieņemams, ka minētās aktis, kuras tiesnesis līdz ar diviem piesēdētājiem parakstījis, būtu viltotas. Aktīs bez tam loti daudz lietu sakrīt ar vēstures ziņām. Piem.: Šildhelma kundze raksta tiesnesim, ka priekš 20 gadiem, no 1620. gada rēķinot, zviedru pulki ieņēmuši Turaidas pili. Tiešām Kelchs un Gadebušs pavēsta, ka 1601. gada pavasarī zviedri sakāvuši polus un ieņēmuši pili. Tālāk minētā kundze raksta, ka toreiz baznīca Turaidā bijusi nodedzināta un uzbūvēta tikai pagājušā (1619.) gadā. Zināms, ka 1613. gada baznīcas revīzijā Turaidai nebij savas baznīcas, nedz ari mācītāja. Septiņpadsmitā gadu simteņa pirmos divu gadu desmitos Vidzemē bij īsts juku laikmets, tādēļ nekāds brīnums, ka Turaidas pils 1620. gadā atradās zviedru rokās, kaut gan trīs gadus priekš tam Vālens pili bij ieņēmis un sagūstījis 50 zviedrus. Jau Kārlim IX uz Vidzemi atnākot šejienes muižnieki pa lielum lielai daļai pārgāja zviedru pusē, Caur ko, zināms, viņiem klājās daudzreiz vāji. Kad poli atkaroja Vidzemes pilis no zviedriem (līdz 1611.g.), kā to stāsta Richters un Serafims, tad nav jādomā, ka pēc Kārla nāves līdz 1620. g. Vidzeme pilnīgi piederēja atkal poliem. Kā teikts, nekārtības bij lielas. Abas valstis bij nogurušas un iepītas citos karos. Zemē cīnījās divas pašu Vidzemes iedzīvotāju partijas: polu un zviedru. Tādēļ nekāds brīnums, ka Vālens, uzbrucis Turaidai, to ieņēma un atkal tika padzīts no zviedriem, kuri tad pilī ielika savu pārvaldnieku Šildhelmu, caur ko izskaidrojas, ka polu bēgli atron nesodītu uzņemšanu Turaidā. Par pašu slepkavības vietu runājot jāsaka, ka nevis pati Gutmaņa ala ir aktīs minētā nozieguma vieta, bet kāds augstāk par lielo alu stāvošs, tagad piebrucis rievs, ko Viktors Heils esot cirtis. Tomēr še nevaram skaidri pateikt, cik aktīs minētai kundzei taisnības, jo alā atrod vārdus jau no 1602., pat 1590.gada (?). Domājams, ka Heils minēto rievi izkopis un nevis par jaunu cirtis. Ka Gutmaņa alu vēl toreiz tā nesauca, par to aktis liecina; kā šis vārds alai cēlies, diemžēl nevarēju izskaidrot.

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija


pichshsh

from: [info]pichshsh
date: Jun. 27., 2019 - 04:04 pm
#

Liels paldies!

Atbildēt | Iepriekšējais


Aizliegts Viljams

from: [info]aizliegts_v
date: Jun. 27., 2019 - 06:46 pm
#

Paldies arī no manis!
Starp citu, nezini kāpēc uz šo lugu attiecas autortiesības? Rainis tak jau sen miris, 70 gadi pagāja vēl pagājušā gadsimtā.

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija


Marta Dzērve

from: [info]beatrixe
date: Jul. 3., 2019 - 12:37 pm
#

Nezinu gan, bija kaut kāda darīšana par mantojumiem vai ko tādu, bet nekur neatrodu tam pamatojumu. Man arī likās, ka autortiesību aizsardzībai vairs nevajadzētu būt.

Atbildēt | Iepriekšējais