pajautā! - Turaidas Roze

Jau metās vakars, kad dārznieks Heils kā negudrs ieskrēja Turaidā un izmišumā izteica, ka Maija esot mazajā alā nokauta. Tad viņš atkal bij aizdrāzies prom. Mēs visi un sevišķi vecais Greifs ar savu sievu steidzāmies viņam pakaļ un atradām Maiju mirušu zemē guļam. Skaistais lakats, ko brūtgāns viņai bij dāvājis, bij viņai ap kaklu un caur šo lakatu bij redzama kaklā briesmīgi liela vaina, tāda kā ar cirvi cirsta. Nabaga Lienīte nebij nekur atrodama. Viņu vēl meklē, kamēr mēs nokauto esam pārveduši uz Turaidu. Nu lūdzu tiesneša kungu manā un mana vīra un visu vārdā, īsti steidzoši tūliņ šurp nākt, lai gan jau ir nakts. Maija nav aplaupīta, bet viņas drēbes bij loti lielā nekārtībā un pa daļai saplēstas. Redz ari no zemes, ka viņa stipri turējusies pretī." Vēstuli 6. augustā 1620. gadā parakstījusi Turaidas pils pārvaldnieka, karavirsnieka Šildhelma sieva Hedviga. Zemes tiesnesis bij otrā rītā noturējis Turaidā sēdi un protokolā piezīmējis, ka steidzošas lietas dēl un lai izpildītu ķēniņa priekšrakstu proti, nodibinātu zemē pilnīgu mieru, pats meklēšot slepkavas. Tiesnesis piezīmē, ka vaina varot kaklā celties no cirvja un ka ap krūtīm jaunavai drēbes saplēstas. Lielajā alā nebij neko sevišķu atraduši, bet mazajā atrada asiņu peļķē iemītu mazu rokas cirvīti. Turaidas iedzīvotāji to apzīmēja par Heila īpašumu. Dārznieks to nēsājot aiz jostas un ar šo riku strādājot dārzā. Kad tiesnesis, kā protokolā piezīmēts, apliecinājis, ka ar šo rīku varot būt iecirsta Maijas vaina, tad ari Greifs, gan šaubīdamies un brīnēdamies par Heila pārvēršanos pret savu mīļāko, licis saukt Siguldas dārznieku tiesas priekšā kā apsūdzēto. Divas dienas vēlāk protokols turpinājās un tiesnesis bij ņēmis palīgā divus piesēdētājus, tādēļ ka varbūt būšot jādod spriedums. Dārznieku Heilu sauca tiesas priekšā. Viņš atnāca ar gluži sagrauztu prātu. Cirvi Heils atzina par savu; teicās ari minētā slepkavības dienā nesis to sev klāt, bet Maiju neesot uz alu saucis. Par slepkavu apvainots, Heils izsaucās: ~Labprāt gribu mirt, jo dzīvība bez mīļākās man nav nekā vērts; bet vissmagākais, kas māni var aizķert, ir tas, ka mani teic esam viņas slepkavu." Heilu izsūtīja laukā un tiesneši gribēja aprunāties, vai dārznieks nebūtu jāmoka. Tomēr pie sprieduma tiesneši netika, un Heils palika nemocīts, varbūt tikai caur sevšiķu gadījumu. Kamēr tiesneši aprunājās par mocīšanu, tikām slimais pils pārvaldnieks lika tiesu lūgt, lai tā ienākot viņa istabā, kur būšot protokols jāuzņem. Kad tiesa iegāja, tad Šildhelms stāstīja, ka viņš kādu gadu atpakaļ uzņēmis savā dienestā divus polu armijas bēgļus, latviešus vai robežas leišus. Vienu saucot par Ādamu Jakubovski, otru par Pēteri Skudrīti (Skudritz). Abi runājot vāciski, labi izpildot dienestu, bet esot dzērāji, māņticīgi un palaidņi- Tādēļ Šildhelms viņus pēc gada gribot atlaist. Nupat Skudrīts pie virsnieka bijis un lūdzis, lai gādājot, ka par Heilu tiesa nedodot spriedumu, jo, sirdsapziņas mocīts, viņš pastāstīšot tiesai lietas īstenību. Atsauca Skudrīti un šis gaudodams stāstīja: Jakubovskis esot polu pulkos uzdienējis par standartjunkuru. Skolotāja dēls būdams un pats labi paskolots, viņš pratis lasīt un rakstīt un sagājies ar virsniekiem. Viņam bijuši lieli spēki un draiska daba. Gailumā viņš savam priekšniekam par dabūto rājienu iesitis pa ausi. Tādēļ no polu pulkiem aizbēdzis un tad pat paņēmis līdz ari Skudrīti. Kad viņi abi iestājušies pils dienestā, Jakubovskis no pirmās dienas iemīlējies Maijas jaunkundzē. Trīs mēnešus atpakaļ Jakubovskis Maiju uzrunājis, bet viņa junkuru atraidījusi, teikdama, ka viņa jau citam apsolījusies. Tas Ādamu saniknojis; viņš apņēmies paņemt Maijas godu zināmā alā. Minētā dienā Skudrīts aiznesis jaunavai vēsti, lai viņa jau pusdienā ejot uzmazo alu sava mīļākā gaidīt.