pajautā! - Turaidas Roze

Alā Jakubovskis stājies Maijai ceļā un gribējis savu nodomu izpildīt. Jaunava visiem spēkiem turējusies grēkdariem pretī, tomēr būtu tikusi pārspēta, ja viņa nebūtu lietojusi viltību. Viņa norāvusi no kakla sarkanu lakatu, devusi to Jakubovskim un teikusi, ka lakata nēsātāju nevarot ne pīķis ne zobens ievainot. Jakubovskis to neticējis un Maija tad pati apsējusies lakatu ap kaklu, teikdama, lai polis cērtot viņai pa kaklu cik stipri varēdams. Ādams paķēris no zemes zobenu un kamēr Maija saliktām rokām skaitījusi klusu lūgšanu, Ādams cirtis viņai. Nemaz neiekliegdamās Maija salimusi un bijusi uz vietas pagalam. Acumirkli Jakubovskis stāvējis kā apmulsis, tad viņš briesmīgi gaudodams izsaucies: „Tā es nedomāju! Viņa gribējusi palikt uzticama savam brūtgānam un es biju lops, traks zvērs." Viņš noskrējis lejā, iesviedis zobenu lielās alas strautā un kliedzis uz Skudrīša: „Nenāc man tuvu, citādi tevi nožņaugšu!" Tad Ādams aizskrējis uz mežu un tikai šorīt Skudrīts savu biedri atradis zobena siksnā pakārušos. Tiesa lai nu dodot par Skudrīti spriedumu. Par mazo Lienīti Skudrīts neko nezināja pateikt. Viņš tikai dzirdējis kliedzienu, kad Ādams cirtis. Vaicāts, kādēļ Skudrīts ļāvis cirst, viņš teicās ticējis lakata burvja spēkam. Kad vēlāk no Krimuldas pārveda mazo Greifa meiteni (turp viņa savās bailēs bij aizskrējusi) un viņas izteicieni sakrita ar Skudrīša izteikumiem, kad alas strautā atrada Jakubovska zobenu, tad Heilu palaida vaļā. Protokolā vēl uzzīmēts, ka Heils ar Greifu nonākuši tiesas priekšā par Skudrīti lūgt, jo viņi negribot Maijas asinis likt aptraipīt Skudrīša asinīm. Pielūdzis Dievu pie savas mīļākās kapa, uz kura viņš bij uzlicis krustu, Heils, kā protokolā teikts, aizgājis atpakaļ uz Virtembergas zemi. Jakubovski līdz ar viņa zobenu apraka dziļā purvā uz N(urmišu) muižas pusi, bet Skudrīti izraidīja pārVidzemes robežām. Šāds ir Gutmaņa alas notikums.