pajautā! - Confessionalism

Kontekstā kā reizi: "Sakāpinātās pieredzes mākslinieces filmās ir tuvas sociālā ekshibicionisma stilam, rādot poētisko personu fiziskas un garīgas atkailinātības brīžos."

Signes Baumanes animācija.

Protams, tas bija joks. Es tā nekad neteiktu par mākslinieku, kuru cienu. Man vienkārši šķita smieklīgi, ka tieši tajā teikumā ir izģērbšanās.

Es nedomāju, ka šeit ir vispār iespējams skatīties tematus atdalīti no tā, ko šie temati dara ar cilvēku, kas par šiem tematiem runā. Viņa runā par seksu un depresiju, un ko tas dara ar cilvēku, kas ir tāds cilvēks kā viņa.

Tāpēc, ka tas īsti nav dokumentālais kino, bet drīzāk tas iet kaut kur zem autorkino tradīcijas animācijā, bet es vispār nezinu. Es arvien mazāk gribu vērtēt animāciju kā kino un vairāk tuvoties vizuālās mākslas analīzei, tikai, protams, paturot prātā kustību un skaņu. Un šajā gadījumā tas ietver arī voice over stāstījumu.

Man patīk to uztvert kā kartēšanu, nevis tagošanu, saukt jau var dažādi, tikai mēģināt skatīties, kur kultūras laukā atrodas līdzīgi darbi. Man šķiet, ka tas neatšķiras no dārza stādīšanas vai istabas kārtošanas. :D

Fiction/ non fiction noteikti, jo īpaši, kad vēl lieto padomju laika jēdzienu "mākslas filma", kas uztur priekšstatu, ka, teiksim, dokumentālais kino nav māksla. Bet ar autobiogrāfisku un confession es tur redzu atšķirīgas pieejas, kuras man izskatās pārklājamies dažos aspektos, bet confession vairāk fokusēts uz subjektīvo, to kas rāda grūtības iekļauties metanaratīvos. Jāpaskatās. Kaut kad lasīju Ingas Žoludes disertāciju par grēksūdzes dzeju, bet vairs to teoriju īsti neatceros.

Un viņa kā autore vij kopā publisko personu ar to, ko viņa dara darbos, kad es uzrakstu jautājumu par filmas tapšanu, viņa stāsta par savu personisko dzīvi. Viņa tā izvēlas, tas stāsts, kas viņai ir par sevi, ir cieši savīts ar tiem stāstiem, ko viņa taisa savās filmās.

Animācijai jau nav jābūt obligāti autorkino, tas var būt kolektīvs darbs ar spēcīgu scenāriju, spēcīgu režiju, tēliem un labu animāciju (kustību). Katru no tiem var veidot cits mākslinieks (vai mākslinieki, ja runājam par animatoriem, bet tas gan atšķiras no studijas studijā, cik daudz brīvības animatoram tiek dota), un neviens nebūt svarīgāks par citiem, līdz ar to darbs ir šo kopīgo attiecību summa, un tēma, kas vieno, ir par viņiem visiem. Autorkino ir tāds kino, kurš pēc iedabas ir vai nu drusku autoritārs (visi, izņemot vienu režisoru/producentu, ir izpildītāji, piemēram, Disneja studijā) vai arī tāds, kur kino ir mākslinieka medijs, kur viņš izvēlas realizēt savas ieceres, kas nav obligāti saistītas ar kino konvencijām.