varbūt tā vajadzība visam piešķirt kategoriju, ko atsevišķi īpatņi konsekventi demonstrē, ir nespēja domāt kompleksi. vai vienkārši nespēja.

Taisni prasās pārsaukt šo lietotājbildi par "sāp mati".

K. Jr. naktī apgāza tubu. Es pamodos un nesapratu, kur esmu.

"Melnais samts" tagad ir pieejams Replay. Jess! (tolaik vnk nebija navdas par ko aiziet uz kino)

es mīlu chatgpt!
cibas iedvesmota, jau šad tad šo to vienkāršu uzjautāju, bet šodien pat izveidoju kontu, ak
secināju, ka specifiskas formulas aprēķinu tas daudz labāk veic angliski. vienu un to pašu uzjautāju abās valodās. idejiski viss bija pareizi, bet lv versijā dažu neprecizitāšu dēļ rezultāts aizbrauca totālās auzās.
savukārt specifiskus datus par lv labāk prasīt latviski, arī secināju

starp citu, "straumes" galdaspēli paguvu izmēģināt jau pirms ziemassvētkiem. tā tiešām ir laba spēle, pietiekami vienkārša, lai spēlētu arī ar 6gadnieku
tagad tik arī priekš sevis jānopērk :)

Ar patīkamu izbrīnu ieraudzīju, ka Prometejs ir izdevuši Ambēras hroniku pirmo divu grāmatu tulkojumu latviski.

Jāsaka, viena no tīņu gadu aizraujošākajām grāmatām, kura man veiksmīgi aizstāja to, kas, iespējams, vēlākām paaudzēm būs bijušas Troņu spēles (ja Troņu spēles būtu vairāk saistītas ar šībrīža Zemes realitāti, mazāk asiņainas, inteliģentākas un nedaudz asprātīgas; ne jau velti Dž.R.R.Mārtins bija Zelaznija draugs un sadarbības partneris, un viņa Zelaznija nekrologs ir visai trāpīgs).

Tā kā daudzas rindkopas angliski teju atceros no galvas un Zelazniju, līdzīgi kā citu poētiskas ievirzes prozu, tulkot nav viegli, ar bailēm vēru vaļā, lai redzētu, ko Uldis Šīns ir paveicis.

Visā visumā, izskatās gana pieklājīgs darbs. Ir sajūta, ka pie detaļām piestrādāts. Tiesa gan, ir atsevišķas vietas, kur šis tas duras acīs, bet visā visumā es teiktu, ka ir izdevies pārcelt oriģināla tempu un izteiksmes stilu, nebūt ne viegls uzdevums.

Pirmajās lappusēs man iedūra tikai "Laughing Boy" tulkojums kā "Smejošais zēns", jo biju pārliecināts, ka tā ir manis nekad neskatīta, bet atsauce, ko nu nekādi nevajag tulkot burtiski.

Pameklējot un pajautājot forumos, izrādījās, ka "Laughing Boy" ir bijis gana populārs 1940-1960 frazeoloģisms:

"An ironic term of reference or address for someone of a morose disposition or gloomy countenance. First recorded in 1940 ..." // OED

Un tad man bija jāpadomā, nu, jā atstāts burtisks tulkojums, bet vai tā bija paviršība vai nespēja atrast latvisku analogu?

Bet, ja arī varētu atrast analogu, jārēķinās, ka tas ir tīri vienreizējs apzīmējums personāžam, kam veltīta puslappuse nedaudz iepriekš, un no kura stāsts aiziet prom. Kā varētu tulkot "Laughing boy", lai latviski nebūtu pārpratumu šādos apstākļos? Trilemma.

Neesmu šeit bijusi jau ļoti, ļoti sen. Rakstīt. Rakstīt un izrakstīt sevi laukā. Sanāk? Ne visai.. Procesā. Nopirku plānotāju, lai tajā neko neierakstītu..

par citu tēmu- tagad melniem kaķīšiem sāksies labi laiki.
tik, lai visi jaunie saimnieki būtu labi saimnieki un uz pavisam

kad rādīju dzīvesbiedram R*sols grāmatu, viņš teica, ka derētu tās receptes izmēģināt
tad nu paskatījāmies, ka tur 24 ieraksti, un nolēmām šogad ik pa 2 nedēļām pagatavot un nogaršot vienu no.
sākām no sākuma, ar Mārtiņa Rītiņa versiju.
pašgatavotu majonēzi gatavoju otro reizi mūžā (grāmatā receptes nebija, bet atradu inernetos, ka tik ne iekš santa publicēto), sanāca tīri pat ok. labāk kā pirmajā reizē.
selerijas kāts šķita ļoti dīvains papildinājums, bet kopējā garšā tam nebija ne vainas. tas pat bija vēlams un patīkams.
otrajā dienā gan šis vairs nebija tik garšīgs. es to norakstu uz sīpoliem. man, ja godīgi, nekad nav patikuši sīpoli rosolā. bet, sarunājām, pirmo reizi gatavojot, sekot dotajām sastāvdaļām kā rakstīts.

izlasīju Brīvībeni, esmu dziļi iespaidota. Kuzmins, šķiet, sāk ieņemt "a voice of a generation" vietu. reāli, neviens cits par to paaudzi tajā laikā - pirms vēl visi salīda strādāt reklāmas aģentūrās un filmu studijās - vēl nav teicis, nav pat mēģinājis (bet gan jau vēl radīsies, kad mums būs, teiksim, 50)

Čau Ciba!
Kā jums šķiet, vai jūs kādreiz kļūdaties vai nē?

All of these insurmountable tasks
That lay before me
All of the firsts
And the definite lasts
That lay in store for me

There was a time
When all on my mind was love
Now I find
That most of the time
Love's not enough
In itself

Consequently
I've a tendency
To be unhappy, you see
The thoughts in my head
All the words that were said
All the blues and the reds
Get to me

diemžēl es ciešu no grafomānijas vai komunikācijas trūkuma. varbūt no abiem? katrā kaktā pa vārdam. un tad tie vārdi kā pabērni skrien pa pasauli.
2025.gadam tāda jokaina noskaņa, varbūt sajūtu kareivīgumu rīkoties, nevis sapņot. tas ir labi. laikam. atsāku atkal kašņāties pa Tinder un mēģinu sapazīties ar vienu simpātisku cilvēku caur draugiem, un draugi līdzīgā noskaņā. meklē partnerus un klausās taro kārtis. varbūt ziemas vientulība sāk klauvēt pie durvīm.

daudz emociju, maz satura. neesmu rakstījusi dzejoli vismaz trīs mēnešus. šķiet, ka neko jaunu nepateikšu, vien to pašu "mīlestība sāp un atrast grūti/kapitālisms smird/eksistenciāls smagums/jaunības bohēma". prozas rakstīšanas gan ir vairāk aktuāla lieta, jo varu raksturot, veidot ainu. radīt scenogrāfiju, un tas varbūt nav ar tik lielu mērķi, bet tas rada noskaņu, kas arī nav slikti.

tas, ka mammīte pazīs savu bērnu starp simtiem citu, ir pasaku motīvs. es svētku koncertā pusstundu ar jūsmu skatījos uz svešu puiku, līdz sapratu, ka Simoniņš dzied otrā malā.

Šodien uzzināju, ka cilvēki ir uzskatījuši par lietderīgu specifiski nošķirt diskalkuliju-- to mēdz dēvēt par matemātisko disleksiju. Un izrādās, ir pamats to izdalīt:


Dyscalculia is associated with dysfunction in the region around the intraparietal sulcus[6] and potentially also the frontal lobe.[7][8] Dyscalculia does not reflect a general deficit in cognitive abilities or difficulties with time, measurement, and spatial reasoning.[9][10] Estimates of the prevalence of dyscalculia range between 3 and 6% of the population. //Vikipēdija

P4ÆKA

“Leo once told me it was better to be rejected for who you are than to be loved for who you are not. Both demonstrated a sense of solid self I couldn’t relate to. I had spent too much time trying to find a place in the world – sometimes literally a roof over my head – that the luxury of imagining rejection as a choice was laughable.”
– Nate Lippens, Ripcord