Skatījos uz Mēnesi šorīt. Hmm, tur līdz pilnam ir 2 nedēļas. Ok, dienas 10

Nav nekādi dullie. Tagad būs pilnais stāsts par auksto kuci.

Tas sākās ziemā. Zvana durvju zvans ap 19:00. Atveru stoned, pirmās lapiņas no gaidāmās ražas labi iesmēķētas.
Pie durvīm ārprātīgi auksts cilvēks, pretīgs.

Tas aukstais cilvēks sāk lēnām iztaujāt, un apvaino mani skaļas mūzikas likšanā. Es normālā neizpratnē – vai tas ir realitāte.
Nevaru noticēt, jo tik nesakarīgus cilvēkus, situācijas nebiju piedzīvojis.
Runājām ilgi uz mana sliekšņa. Es vislaik neticēju, ka tā ir īstenība.
Man taču ir mamma gultā. Kā lai es liktu skaļu mūziku?

Turpinājās ar zvaniem 4:30 pie durvīm, laikam kādas 3 naktis. Policija. Visu nokonstatē, aizbrauc.
Nu fak. Tur nekas nebija saprotams, kāpēc tik intensīvi piegājieni.
Un tad, jau pēc reizēm, es viņai teicu "jūs laikam turat skapī tumbas, un precīzi 4:30 uzliekat skaļu mūziku", lai mani diskreditētu. Tas viņu nedaudz atvēsināja. Pusgadu lika mierā.
Patiesībā, es pats pat nedzirdēju ko vieglāku kā knapu vibrāciju kaut kur, kad liku ausi pie grīdas, sienām.

Man nācās iet uz policiju, skaidroties.
Un tad, pusgadu vēlāk, kad jau it kā viss bija norimis, viņa zvana 5:30.
Man bija pāri visiem mēriem. Kad draudēju ar policiju viņai, viss norimās.

Ir arī extended version, ar vairāk, un pat daudz interesantām detaļām, bet neesmu ieinteresēts

Man ir brūnas acis un liels deguns, atšķirīga sejas forma. Es esmu žīds. Kā zināt, vecvecvāki laikam krāpušies.
Konfilktā ar pašreizējā apakšstāva kaimiņieni, viņa blenza, auksta kuce, manās acīs "cilvēkiem ar brūnām acīm es neticu".
Esmu mierīgs, pārsvarā. Tāpēc man nebija uzreiz vārds kabatā. Es skatījos uz viņas Baibas Rozentāles frizūru, man vēmiens nāca. Kur vēl dullāka plastmasas lelle var būt. Es pateicu "un skatoties uz Jūsu matiem...". Es neturpināju. Jo sākt piesieties izskatam, ir pēdējais.

Konfilkts atrisinājās pusgada laikā, kad viņa man zvanīja uz tel 5:30 no rīta, lai es nogriežot mūziku. Protams, nekādas mūzikas nebija, jo mammas dēļ klausījos tikai austiņās. Viss viņas manipulācija vai halucinācijas.
Es auroju klausulē "Ja jūs vēlreiz mani traucēsiet, būs iesniegums policijā, jau rītdien". Apklusa kuce uz visiem laikiem. Daži saprot tikai spēku.

Neiedomājami. Man zvanīja. Nezinu, cik ilgi saruna, stundu varbūt.
Viņai klājas labi. Tas galvenais priecē.

Mana balss bija aizlūzusi. Centos pateikt max īsti, bet nesalūzt klausulē.

p.s. jā, es neceļu telefonu, jo vislaik ir Don't Disturb režīms. un telefonu ne skatos reizi divās dienās, kā muldēju, bet apskatu kad pamostos, katru dienu, un parasti nometu atpakaļ segā, nevienam nepārzvanot.
Bet zvanījusi ir [..]

Pretzel, telefons uz klusumu, ar to, ko arī es lepojos, kā pirmsācējs. Taču man šis laiks šķiet, ka nu jau visi tura uz klusumu.
Noteikti ne visi, jo es easy sazvanu visus. Bet kam vēl nav noriebušies smartfoni?

p.s. Mani sazvanīt ir nereāli. Es vnk reizi dienā, vai divās ielūkojos. Varbūt atzvanu.
p.p.s. Es pārspīlēju. Ja ir kas norunāts, es turu telefonu pie rokas, uzmanīgi pieskatot. Bet kad nav uzdevumu, visi ejiet dirst, uz nedēļu kaut vai.
p.p.p.s. Man ir nelasītas desmit sms. Nelasītas desmitiem epasta ziņas. Es negribu nekādu komunikāciju. Whatsapp tikai apskatu, jo tur raksta tikai tuvākie

varbūt. bet tad kāds stūrgalvīgi un ļoti veiksmīgi kopē nefolku.
neuzņemos apgalvot. jo ja es gribētu, es ideāli spētu rakstīt neatpazīstamos veidos. nu, alko ir prob. mani varētu atklāt tikai neuzmanīgas nianses pālī

Bļeģ, kā gribās noslēpties no jūsu sarunām.
Jūs vienkārši maisat suņa kaku.

Jūs ticat tam izjukušajam cilvēkam? Tā lai paņemtu to kaut cik par realitāti.

Es iedošu jums vienu savu weapon, un tas nav maz.

Ja ir kāds jāignorē, vai jāapstrādā, vnk nojauciet prātu ar neadekvātu, ārpus jebkāda bezkonteksta tekstu. Viņš paliks pliks, viss nobruks. Es jums iedevu miljardu

Šodien stāvēju ārā, sniega kaudzītē pie veikala, turot rokās 200ml, un domāju daudz ko.
Piemēram, kāpēc mani vakar tā pavilka rap. Aizdomājos par ansi, un to cik naivs šis vārds šķita agrāk, pirms anša-repera.
Tad jau etimiloģiju. Ansis=Hanss=Jānis. Pag, kur mums ir bijis Ansis? Ansītis un Grietiņa! Tā nav latviešu pasaka, bet Grietiņa.
Un te kāds to piemin.

oi, Skaidra jau ir paškaitējums. don't

[info]zobinji:

Nav sāpes, ir tukšums. Es mostos ap 14:00, jau ilgi bezmiegā. Man vnk negribās mosties jebkad vairs.
Man nebija paģiru, vnk ledains tukšums, katra minūte nepietuvina jebkādu mieru, piepildījumu.

Es spēju runāt, jo piesūcinu sevi ar alko. Rītdien būs tas pats. Bet es vēl lūdzu Dievu "lūdzu, es negribu alko".
Alko vairs nav problēma. Problēma ir, manis īsti vairs nav

Nefolk, tu krīti līdzi, līdz līmenim, kurā es vsp nekontrolēju bazaru.
Tas ir nožēlojami, ko dažreiz rakstu. Bet tad sanāk, Tu kļūsti tikpat nožēlojams, to atkārtojot.

Ak tu dievs. Cilvēks vienīgo reizi nebija nomazgājies. Es izstāstīju tāpēc, ka tik mīlu sievietes, ka neliku viņai justies slikti, norādot kaut ko, bet uzņēmos darīt labāko.
Kurš nav bijis reiz nemazgājies? Tiešām trash to paturēt. Reāli fui suns tu esi, kuram pakaļa reāli smird, kā jau sunim

Tā ir drosme atzīties, nefolk, mūsu anonīmajā sapulcē. Vārds nākamajam

Kad pirmo (pagaidām vienīgo) reizi satiku Eiženu, es redzēju, viņš IR empāts. Ļoti traks, un tad, kad dirsa man arī virsū, es redzēju – tā ir sirsnība. Mēs nelaizam pa spalvai, lēti, lai citam šķistu pieņemami.

since all is one, ultimately there is no difference between serving self or serving others. however, serving self requires to control and enslave others, and that takes so much more constant work than hugging a friend once in a while.

Oi, man, tak, Ļohu atveda.

Eju es, vārdsakot, rāmā novakarē uz mazo māju pēc biešu zupas - bļodiņa, tur, karotīte. Pēkšņi, rūķis priekšnamā, es pat lāga sabīties nepaspēju, cik maigā balštelē uzrunāja, bet, cik noskaidroju, voobšeta nas četvera, viens no kuriem guļ mašīnā. Nu, tad, sootvetsvenno - krāšņi izkārtojās ciemakukuļa speķis ar baltmaizi pa kristāla šķīvi no viesistabas kumodes un lija šņabis, pie šāda, ta, gadījuma. Sēdināja mūs ar Ļohu blakus un visi priecājās par atkalsavienošanos, gan jau pat es, jo kā jau teicu, tas šnabis.

Manu konkrētu lokāciju bija atraduši čerez čerez citiem pilsētiņas N iemītniekiem, kas bija mani uz Ezerniekiem vizinājuši laikā, kad pieskatīju tur saimniecību. Bet, godīgi sakot, biju mērenā šokā un diezgan arī skāba, par tādu ta uz galvas uzgāzušamajamajamies ""laimi".

Atstāja man viņu, pati pa tuņķim jau arī pati piekritu, lai, uz pāris dienām.
Bet kā visam skaistajam, pat speķim uz dzimtas kristāla, arī šim mīlasstāstam nav skumjāku beigu kā esemeska, lai tā vairāk nedara un norimstas jele, jo, kas beidzies ar mandarīniem, tam tur arī jābeidzas.
Long storī šort, viņš tāds iegātņa tipāžs bez savām cigaretēm un grib ēst. Dzīvoklis pilsētiņā N gan viņam ir, tāpat kā darbs, kurā knapi turas, jo jādzer. Nu, tādā garā. Toreizīt vienu mēnesi nodzīvoju līdz attapu razkladu, nu tad arī- attiecīgi.

Eižen, es negribu glorificēt Tavu izgājienu ar "spārkiju", nevienam tas nešķiet cool.
Es vēl varētu to nosaukt par "smārtiju". Arī labs instruments.

Bet vecie, slimie, ar makarova pistolēm, ir cits stāsts. Tur ir tāds sūds pakaļā, izbijušas dzīves.
Kad čierī liku skaļu mūziku, skaļu KNZ savā īrētajā dzīvoklī, viens nāca žēloties.
Tad, kad ignorēju "lai iet atpakaļ mājās", nāca, otrreiz, jau kaut kādā uniformā – tagad man jānobīstās.
Pasūtīju nahui.

Situāciju piebeidza tikai izsauktā policija, kuru arī sūtīju nahui – lai nomēra decibelus, vai "par ko mēs te vispār runājam".
Esmu saprātīgs. Mani tad uzaicināja tūlīt doties līdzi uz iecirkni. Nu, es ne tikai drunk, bet arī stoned, nodomāju, ka ideja slikta. Pieklusināju mūziku.

p.s. Biju tikko aizgājis no Guntas. Un policija vēl bija 2001 līmenī. Kad es skaidroju, ka guļu ar mūziku, policija mani izsmēja, ka neguļu ar sievieti, bet mūziku.
Es nodomāju, tādi zābaki.

Šķiet, ka vēl pavisam nesen tika apspriests jautājums: vai google mūs padara stulbākus? Tagad laikam ļoti bieži līdzīgā veidā tiek vaicāts par MI. Tādos brīžos mierinājumu var atrast tik senā tehnoloģijā, kā grāmata. Tā nomierina ne tikai ar savu lineāro stabilitāti.

“Man patīk papīra čaukstoņa starp pirkstiem. Rakstu zīmes līdzās pirkstu rakstam. Grāmatas cilvēkiem dāvā klusumu, pat ja tās runā ļoti skaļi.”

Nnedi Okorafora

salūzt pār dzidrā ūdens mutuli
Pavasarīgs saules stars
jaunais Nazītis ir sajutis
Kā viņa mīkstajā gaišajā
Visneaizsargātākajā vietā
Ir iedzēlies mednieka instinkts

Viņš kā dusmīga bulta
Dzenās un šaudās, meklēdams,
Dzenās un šaudās, medīdams
No malas tik naiva nopietnība
Acīs ir redzama tikai vienubrīd dzīvē

Zaļais Nazītis ir atradis kādu.
Mazā Raudiņa piemigusi
Savas actiņas Sārtās
Vieglā un maigā dejā
Turās pret straumi
Un sildās patīkami pavasarīgi lauztajā
Saulītes starā

Tikko vēl pirms divām nedēļām
viņi visi bija mazi
Nevienam nebija zobi
Un viss bija labi

Viņi peldēja kopā un tvarstīja vaboles
Slēpās starp garajiem
Ūdensrožu zariem
Ķircinājās un smējās visi kopā
Pie bedrītes malas
Tur bija Asarītis, Sapals, Vimba un viņa —
Raudiņa, un, protams, visskaistākais,
Smaragdzaļais Nazītis

Kas šaudījās visātrāk par visiem
Un viņš arī labrāt to izrādīja
Un viņš noķēra visvairāk vaboles
Un auga arī viņš visātrāk no visiem
Vienmēr padalījās ar savām vabolēm,
Bet tikai ar viņu — ar Raudiņu
Skaistākajām sārtajām acīm

Tas viņai lika sajust ko siltu
Dziļi sevī iekšā
Kaut kur pie gaisa pūšļiem

Un tagad pēc tumšās
garās un aukstās ziemas
Viņi nebija tikušies vēl
Viņa sildījās saulītē un sapņaini tēloja
Savā galviņā, kā varētu viņi abi
Ar sakļautiem sāniem te sildīties labi

Šis iztēles auglis likās tik salds
Ka uz mirkli šķita saosts ir viņas draugs
Viņa pavēra acis, lai paskatītos,
Vai tiešām viņš nepeld kaut kur tepat
Jo vienmēr viņam patika
Pielavīties nemanītam un
Draudzīgi iebakstīt pie žaunas

Un jā — patiesi te viņš bija
Bet acīs savāds un neparasts skats
Viņš milzīgā ātrumā nesās viņai klāt
Izskatījās, ka viņš netaisās stāt

“Čau, Nazī…” viņa iesāka teikt
Bet sveiciena beigas iztecēja
Kopā ar asinīm siltajā straumē

Nazītis ar precīzu, ķirurģisku tvērienu
Pārplēsa jaunajai treknajai Raudiņai rīkli
Un pirmais medījums bij viņam spurā

Un gardi mielodamies viņš pie sevis sprieda
Šīs zivtiņas ķert pat šķiet vieglāk vēl kā vaboles

I came
I saw
I praise the Lord
I break the law