Nē nu veči, ir galīgi traki, ja pieseko redditam.

Stand not only with Ukraine. Stand with sane part of USA people also.

pagājšnedēļa bija jocīga, bet jauka.
biju trū oldskūl bērēs Gaujienā. drausmīgi pārsalu (-16 grādos stāvēt apm stundu nekustīgi ārā ir aizraujoši). pēc tam mielasts pils pagrabā, kur varēju ēst tikai vārītus kartupeļus, kūku un kliņģeri (pārējais bija gaļa). bet priecājos, ka aizbraucu. tādās klasiskās un vienkāršās lauku bērēs ir baigais pauers. + varēju atbilstošos apstākļos pieminēt nāvi, kas ir vienmēr aktuāla un pārāk maz kustināta tēma.
biju pie savas terapeites. tas arī bija ļoti labi. atkal bija kkāds pēcterapijas high.
biju uz Līgu mēģi. Līgas ir ļoti foršas.
papsītis negaidīti piemeta mātes zārka naudai, par kuru man jāpērk jauna cita mašīna.
biju vairākās foršās ziemīgās pastaigās ar bf. man ļoti patīk šitā ziemiņa. sniegs varēja būt vairāk un vējš nepūst. bet tā - lieliski.
6d uznāca sennebijusi ēsttaisīšanas iedvesma - uztaisīju rīspapīra "bekonu" ar kvinoju (man nepatīk vārds kīnva), edameme pupiņām un tahini mērci. un salātiem. ļoti labi tas viss gāja kopā.
vakar bijām ar bf un viņa dēlu Ozolkalnā - bija brīnišķīga saule un mazāk cilvēku nekā iepriekšsvētdien (mīzēji no aukstuma!). līksmi izslēpojāmies un mājupceļā piestājām pie Kazu gravas paskatīt leduskritumu. man gan kājās bija Mārteni (ziemas!) un es vispār, vispār nevarēju paiet, jo tie NENORMĀLI SLĪD JEBAL. bija smuki, bet bija aizsalis mazāk nekā likās, ka būs. Smilčā Tepera slūžu pārgāzne ir jau milzīgs ledusklucis, lai gan ūdens daudz un straume jestra.
var just, ka diena palikusi garāka (un gaišāka!!!)

kopumā jutos diezgan labi un cozy.

nu, es taču esmu tas fakin postkoloniālais subjekts.

bāc, saprast atšķirību starp projekcijas lauku un autentiskumu (attiecībās, bet arī mākslā un sarunās) maina pilnīgi visu. Projekcijas lauks nav nekas bez barošanās no autentiskuma telpas, bet plaisā starp šiem abiem zeļ patriarhāts.

Aukstās ziemas vēlie vakari ir skaisti ne vien tāpēc, ka tagad tik bieži var novērot ziemeļblāzmu, bet arī var izjust suņa prieku par ziemu. Un tad brīnos, kā pēc šādām pastaigām nemaz neesmu nosalusi. Ja suns mīl ziemu, tad es arī.

stāstu robotam. mani vakari ir neizturami nerunājot.
man ir cilvēki, ar kuriem būtu iespējams runāt pa tel, bet tāda konkrēti sakāmā jau nav. tā būtu vienkārši pacietība, uzklausīt mani. un pārbaudījums man, jo sakāmā tiešām nav, un es cienu viņu uzmanību, to nenomest zemē.

first awareness about thoughts was early. and again i praise drugs. it was maybe just weed, when i fell in thinking forever. maybe 21-23yo.
i saw one in cage, like in normal living space, not like prison, not like punishment. and then someone comes to bring you parcel. small one. "can you please help me and hold it for a while". hmm, ok, i can do it. next, through cage bars, he pleases take another, now it's bit bigger. and you still take it. that all keeps going on, until you even didn't noticed, you carry 50kg bag on your shoulders.

it was my philosophy, not read, but understood, how bad thoughts work

Ir ienācies lokā premium, augstākās kvalitātes speed, man tikai jādod ziņa.
Bet neesmu ieinteresēts. Labprātāk gulētu nonstop.

Point ir – es neesmu narkomāns. Mani nekārdina. Kad es ņemu, es ņemu apzinātas reizes, kontrolējot. Nu jau ļoti retus, īsus posmus.

Where are u, govs?
Daļa cibas Tevi mīl.

p.s. lasīju arī Eiž tekstus. necienīgi pret Tevi, ko Tu darīji priekš viņa. bet es spēju iejusties. esmu arī bijis tādā state. bet ir jāsavāc sevi pret cilvēku, kurš tev uztic sevi nenormāli.

Esmu atpakaļ ar savām vakara pasaciņām.
Nevaru nobremzēt alko. Pamostos, un viss ir tukšums. Es tiešām neatrodu sev vietu. Mēģināju gulēt. Datoru ieslēdzu, bet pat nepiegāju. Mani tur nekas neinteresē – ne ciba, ne news, ne filmas, spēles. Viss spoguļo pilnīgi tukšumu. Gulēju nomodā, gaidīju stundām, varbūt kas mainīsies.
Kad pirmais 100 ieplūst vēnās, es jūtos tāpat, bet jau ir izturami.

šodien vienlaikus cilvēki slidoja jūrā, brauca ar riteni un skrēja, gandrīz sinhrons gandrīz triatlons, bet tikko kāds raitā tempā brauca ar riteni pa to ledu, kur pirms tam kāds slidoja. kā?

tikko dzirdēju kādu identificējamies kā secret agent of love

Jaunas čības no galerijas,
Kur galeriste krāsainos, gaisīgos volānos atlaidusies
"Vismaz tīras", "nu, jā, nu, jā"
Tās jāieliek man maisiņā,
Bet kabatā tā nav
Ielikšu savējās
Novalkātajās.

Skatījos uz Mēnesi šorīt. Hmm, tur līdz pilnam ir 2 nedēļas. Ok, dienas 10

Nav nekādi dullie. Tagad būs pilnais stāsts par auksto kuci.

Tas sākās ziemā. Zvana durvju zvans ap 19:00. Atveru stoned, pirmās lapiņas no gaidāmās ražas labi iesmēķētas.
Pie durvīm ārprātīgi auksts cilvēks, pretīgs.

Tas aukstais cilvēks sāk lēnām iztaujāt, un apvaino mani skaļas mūzikas likšanā. Es normālā neizpratnē – vai tas ir realitāte.
Nevaru noticēt, jo tik nesakarīgus cilvēkus, situācijas nebiju piedzīvojis.
Runājām ilgi uz mana sliekšņa. Es vislaik neticēju, ka tā ir īstenība.
Man taču ir mamma gultā. Kā lai es liktu skaļu mūziku?

Turpinājās ar zvaniem 4:30 pie durvīm, laikam kādas 3 naktis. Policija. Visu nokonstatē, aizbrauc.
Nu fak. Tur nekas nebija saprotams, kāpēc tik intensīvi piegājieni.
Un tad, jau pēc reizēm, es viņai teicu "jūs laikam turat skapī tumbas, un precīzi 4:30 uzliekat skaļu mūziku", lai mani diskreditētu. Tas viņu nedaudz atvēsināja. Pusgadu lika mierā.
Patiesībā, es pats pat nedzirdēju ko vieglāku kā knapu vibrāciju kaut kur, kad liku ausi pie grīdas, sienām.

Man nācās iet uz policiju, skaidroties.
Un tad, pusgadu vēlāk, kad jau it kā viss bija norimis, viņa zvana 5:30.
Man bija pāri visiem mēriem. Kad draudēju ar policiju viņai, viss norimās.

Ir arī extended version, ar vairāk, un pat daudz interesantām detaļām, bet neesmu ieinteresēts

Man ir brūnas acis un liels deguns, atšķirīga sejas forma. Es esmu žīds. Kā zināt, vecvecvāki laikam krāpušies.
Konfilktā ar pašreizējā apakšstāva kaimiņieni, viņa blenza, auksta kuce, manās acīs "cilvēkiem ar brūnām acīm es neticu".
Esmu mierīgs, pārsvarā. Tāpēc man nebija uzreiz vārds kabatā. Es skatījos uz viņas Baibas Rozentāles frizūru, man vēmiens nāca. Kur vēl dullāka plastmasas lelle var būt. Es pateicu "un skatoties uz Jūsu matiem...". Es neturpināju. Jo sākt piesieties izskatam, ir pēdējais.

Konfilkts atrisinājās pusgada laikā, kad viņa man zvanīja uz tel 5:30 no rīta, lai es nogriežot mūziku. Protams, nekādas mūzikas nebija, jo mammas dēļ klausījos tikai austiņās. Viss viņas manipulācija vai halucinācijas.
Es auroju klausulē "Ja jūs vēlreiz mani traucēsiet, būs iesniegums policijā, jau rītdien". Apklusa kuce uz visiem laikiem. Daži saprot tikai spēku.

Neiedomājami. Man zvanīja. Nezinu, cik ilgi saruna, stundu varbūt.
Viņai klājas labi. Tas galvenais priecē.

Mana balss bija aizlūzusi. Centos pateikt max īsti, bet nesalūzt klausulē.

p.s. jā, es neceļu telefonu, jo vislaik ir Don't Disturb režīms. un telefonu ne skatos reizi divās dienās, kā muldēju, bet apskatu kad pamostos, katru dienu, un parasti nometu atpakaļ segā, nevienam nepārzvanot.
Bet zvanījusi ir [..]

Pretzel, telefons uz klusumu, ar to, ko arī es lepojos, kā pirmsācējs. Taču man šis laiks šķiet, ka nu jau visi tura uz klusumu.
Noteikti ne visi, jo es easy sazvanu visus. Bet kam vēl nav noriebušies smartfoni?

p.s. Mani sazvanīt ir nereāli. Es vnk reizi dienā, vai divās ielūkojos. Varbūt atzvanu.
p.p.s. Es pārspīlēju. Ja ir kas norunāts, es turu telefonu pie rokas, uzmanīgi pieskatot. Bet kad nav uzdevumu, visi ejiet dirst, uz nedēļu kaut vai.
p.p.p.s. Man ir nelasītas desmit sms. Nelasītas desmitiem epasta ziņas. Es negribu nekādu komunikāciju. Whatsapp tikai apskatu, jo tur raksta tikai tuvākie

varbūt. bet tad kāds stūrgalvīgi un ļoti veiksmīgi kopē nefolku.
neuzņemos apgalvot. jo ja es gribētu, es ideāli spētu rakstīt neatpazīstamos veidos. nu, alko ir prob. mani varētu atklāt tikai neuzmanīgas nianses pālī