| pavasara nazītis |
[22. Jan 2026|22:35] |
salūzt pār dzidrā ūdens mutuli
Pavasarīgs saules stars
jaunais Nazītis ir sajutis
Kā viņa mīkstajā gaišajā
Visneaizsargātākajā vietā
Ir iedzēlies mednieka instinkts
Viņš kā dusmīga bulta
Dzenās un šaudās, meklēdams,
Dzenās un šaudās, medīdams
No malas tik naiva nopietnība
Acīs ir redzama tikai vienubrīd dzīvē
Zaļais Nazītis ir atradis kādu.
Mazā Raudiņa piemigusi
Savas actiņas Sārtās
Vieglā un maigā dejā
Turās pret straumi
Un sildās patīkami pavasarīgi lauztajā
Saulītes starā
Tikko vēl pirms divām nedēļām
viņi visi bija mazi
Nevienam nebija zobi
Un viss bija labi
Viņi peldēja kopā un tvarstīja vaboles
Slēpās starp garajiem
Ūdensrožu zariem
Ķircinājās un smējās visi kopā
Pie bedrītes malas
Tur bija Asarītis, Sapals, Vimba un viņa —
Raudiņa, un, protams, visskaistākais,
Smaragdzaļais Nazītis
Kas šaudījās visātrāk par visiem
Un viņš arī labrāt to izrādīja
Un viņš noķēra visvairāk vaboles
Un auga arī viņš visātrāk no visiem
Vienmēr padalījās ar savām vabolēm,
Bet tikai ar viņu — ar Raudiņu
Skaistākajām sārtajām acīm
Tas viņai lika sajust ko siltu
Dziļi sevī iekšā
Kaut kur pie gaisa pūšļiem
Un tagad pēc tumšās
garās un aukstās ziemas
Viņi nebija tikušies vēl
Viņa sildījās saulītē un sapņaini tēloja
Savā galviņā, kā varētu viņi abi
Ar sakļautiem sāniem te sildīties labi
Šis iztēles auglis likās tik salds
Ka uz mirkli šķita saosts ir viņas draugs
Viņa pavēra acis, lai paskatītos,
Vai tiešām viņš nepeld kaut kur tepat
Jo vienmēr viņam patika
Pielavīties nemanītam un
Draudzīgi iebakstīt pie žaunas
Un jā — patiesi te viņš bija
Bet acīs savāds un neparasts skats
Viņš milzīgā ātrumā nesās viņai klāt
Izskatījās, ka viņš netaisās stāt
“Čau, Nazī…” viņa iesāka teikt
Bet sveiciena beigas iztecēja
Kopā ar asinīm siltajā straumē
Nazītis ar precīzu, ķirurģisku tvērienu
Pārplēsa jaunajai treknajai Raudiņai rīkli
Un pirmais medījums bij viņam spurā
Un gardi mielodamies viņš pie sevis sprieda
Šīs zivtiņas ķert pat šķiet vieglāk vēl kā vaboles |
|
|
| |
[7. Jan 2026|21:49] |
❄️
Es atveru acis, un pilnīgā tumsā, man galvā pārņem skaņa. Un es vairs nesaprotu, tas liekas tik zināms, tas liekas tik pazīstams, bet nevaru nosaukt vārdā, es tās skaitu, bet ritma nav nekā. Tās ir kā matiņi milzīgam. Tās ir kā matiņi, kas pieskaras jūtīgai ādai. Tās skaņs nāk iekšā no ārpuses, no sienām. Tās līst pār mani no griestiem un paceļ mani no grīdas. Es esmu ieskauts un nespēju izmukt no tām. Bet atverot acis, es neredzu neko. Ir apkārt tikai tumsa, tik smaga un cieta, ka piecelties kājās ir pagrūti. Es nevaru un mēģinu, bet nokrītu uz ceļiem un skatos uz augšu, kā pēc palīdzības. Es paskatos uz logu un saprotu visu, jo vienīgais, kas redzams, ir tas baltais baltais spiets. Tās visas kā mušas pie loga ir pielipušas un skrāpējās ar saviem ledus nažiem un adatām. Tās visas grib iekšā, bet siltās gaismas un siltā stikla priekša. Tās izkūst un pazūd, un notek kā asars lejā un iekrīt zemē. Līdz ar to es skatos atpakaļ, bet nāk kā no cikla lai grieztu pa stiklu, un grieztu pa stiklu |
|
|
| |
[7. Jan 2026|03:55] |
|
Sveiki, mani mīļie cibulīši, piedāvāju jums izlasīt šo lietu
(klikšķini uz attēla)
(klikšķini uz attēla)
(klikšķini uz attēla)
— jūsu mīļā maļa
|
|
|
| Kolēģi |
[13. Nov 2025|21:08] |
Čau cibulīši!
Šodien no kolēģiem saņēmu sādus ierosinājumus - nogriezt matus un ka man vajagot atvilināt kādu foršu latviešu, lietuviešu meiču uz šejieni, jo citādi vienam nav aršana. Tā ka, ja tu esi ieinteresēta braukt uz Nīderlandi, tad šauj tik šurpām, darbiņu atradīsim, dzīvot kur ir, mašina arī ir :D
Par matiem piezīmi izteica Pans Bogdans, par meičām runājām ar Panu Ireku. |
|
|
| |
[31. Jul 2025|18:45] |
Transkripts apraksta ceļojumu uz Bērlīni, kur galvenais varonis saskaras ar policijas kontroli. Viņš stāsta par situāciju, kad policija jautā par alkoholu un narkotikām, un viņš cenšas izvairīties no problēmām, tomēr tiek aizvests uz policijas iecirkni, lai veiktu asins analīzes. Pēc tam, kad viņš atgriežas pie savas automašīnas, viņš atklāj, ka tā ir apzagta, un viņam nav neviena svarīga priekšmeta, tostarp datora un citu mantu. Vīrietis ir satraukts un nezina, ko darīt tālāk, jo viņam nav dokumentu un viņš ir spiests atgriezties pie policijas, lai izsniegtu sūdzību par zādzību.
Situācija kļūst sarežģītāka, kad policija atkal viņu aiztur, jo viņi uzskata, ka viņš varētu būt lietojis narkotikas. Viņš tiek aizvests uz policijas iecirkni vēlreiz, kur viņam atkal veic asins analīzes. Pēc ilgstošas gaidīšanas viņš tiek atbrīvots, taču paliek bez svarīgiem dokumentiem un mantām, kas viņam rada papildu problēmas. Vīrietis ir apjucis un nezina, kā rīkoties tālāk.
Made with Raxti.app |
|
|
| pozeru bazis |
[7. Apr 2025|22:18] |
|
Čau mani m'īļie cibuliši, no šoienas oficiāli esmu pārvācies dzīvot uz Eindhovenu Nīderlandē |
|
|
| īsa(1:39:23) pamācība gaumīgumā |
[24. Jan 2025|19:37] |
|
Mīļā Ciba!
Kā jau jūs visi ļoti labi zināt - viens no visjaunākajiem maniem projektiem ir podkāsts "Pusgaumīgā Picca" Kam jau ir iznākušas veselas četras sērijas! Visjaunākā podkāsta sērija ir ar manu mīļu draudzeni, aktīvu cibotāju un viscaur foršu un interesantu cilvi - Agnesi Krivadi. Tāpēc mīļie cibulīši, es jūs VISUS aicinu pieslēgties Pusgaumīgajai Picca, sekojot šim linkam - LINKS
Prīecāšos, ja dosiet iespēju šim neformālajam, neapgraizītajam un tātad īstajam saturam par Latvijas kultūras un mākslas ainu |
|
|
| |
[21. Jan 2025|16:57] |
|
Kādi ir jūsuprāt normālākie argumenti pret globalizāciju? |
|
|
| rīt galerijā 4 2 7 12 stundu izstāde. nāciet |
[16. Jan 2025|22:40] |
 |
|
|
| |
[11. Jan 2025|22:26] |
es gribētu dzīvot tādā universā, kur man ir unlimited piķis, ja es dzīvotu tādā universā
es reāli nodarbortos tikai ar vienu lietu
es brauktu Dakāras rallijā un tā būtu visa mana dzīve
es vienkārši būtu tas džeks, kas brauc Dakāras rallijā un mani pazītu kā Dakāras Rallija Kārli |
|
|
| |
[6. Jan 2025|21:41] |
Čau Ciba!
Kā jums šķiet, vai jūs kādreiz kļūdaties vai nē? |
|
|
| |
[25. Dec 2024|18:27] |
|
priecīgus ziemassvētkus cibiņ. |
|
|
| Es mīlu Diksu |
[11. Dec 2024|21:57] |
| [ | /./m,/./ |
| | acid house :D | ] |
Tikko beidzu lasīt Es mīlu Diku un biju pārsteigts par to cik tomēr līdzīgas fiškas galvā cilvjiem notiek. Cik sajūtas un impulsi ir unversāli. Es domāju par pārdimensonāliem radījumiem, kas ietekmē mūs kā kopas un kruķī savu adžendu caur statistikas rādītājiem, izraisot mūsos emocijas, neirozes un šizes. Laba graķene, beidzot pa ilgiem laikiem izdevās paņemt grāmatu, ko bija interesanti lasīt un gribējās pie tās atgriezties un kas normāli ierezonēja ar notikumiem manā dzīvē te un tagad |
|
|
| |
[8. Dec 2024|15:40] |
|
Kā jūs komunicējat ar psihopātiem? Es līdz šim runāju ar viņiem normāli, tāpat kā ar jebkuru cilvi, bet pēdējā laikā mani tas nomāc, jo ļoti izsūc no manis dzīves enerģiju un spēku, jo jāuzklausa viņu problēmas un domas, bet manos padomos un ieteikumos šie cilvēki neieklausās, jo tie līdz galam neiekļaujas viņu delūzijās. Es nezinu kā lai turpina, tāpēc lūdzu jums padomu mīļie cibiņi |
|
|
| |
[2. Dec 2024|23:11] |
|
Nu kurš vēl jūt tādu kā uzrāvienu un teiksim, ka jauda ir uzgriezta uz 110% gan labā, gan trakā nozīmē, es jūtos mega locked in, savukārt mani trakie draugi ir atkal aizgājušie Lielajā Sūdā. Es nezinu kas pie vainas, bet te nu mēs esam. Kādas jums teorijas par iemesliem? |
|
|
| |
[30. Nov 2024|20:54] |
|
Mīļie Cibas rakstnieki, rakstīšanas entuziasti un lasītāji. Kas tas ir par jocīgu stilu sākt grāmatu ar kaut kādiem murgiem un padarīt pirmos 20% no grāmatas par kaut kādu konvulsīvu, grūti lasāmu sapisienu un pēc tam sākt grūvot "īstajā" grāmatas stafā? |
|
|
| |
[25. Nov 2024|18:10] |
|
ir pagājuši 18 gadi, drīz jau 19 kopš mana mamma nomirusi un es joprojām katru dienu par viņu domāju. pēdējās dienas it īpaši. es nezinu kāpēc, bet manī ik pa brīdim pamostas tādas skumjas un ilgas pēc manas māmiņas, tas ir pizģets. es tomēr esmu 37 gadus vecs vīrietis un tik un tā manī ir šādas emocijas, un nevis tādas stoiskas skumjas, bet tieši pretēji, tādas skumjas, ko es izjutu kad biju bērns, tāda bezpalīdzība un ilgas, kad tu zini , ka mamma ir prom, bet būs atpakaļ, bet tev tik skumji, ka jāraud. es tā jutos kad biju pavisam mazs puika un gulēju rīgā slimnīcā un katru dienu mana māmiņa brauca pie manis un vakarā brauca prom un man bija šausmīgi vientuļi un skumji, lai gan es zināju, ka viņa rīt atkal būs klāt. un pēdējās kādas 3-4 dienas man ir tādas pašas sajūtas, es atveru ledusskapi, ieraugu gaļas gabaliņu kādu mana mamma mēdza pirkt un man vienk ir tāds - nu bāc, kad viņa būs atpakaļ un tad nāk tā aukstā, nepatīkamā apziņa, ka nekad, nemīžam es viņu vairs nesatikšu, es nezinu ko viņa domā par pasauli šodien, jo viņa dzīvoja pavisam citā pasaulē |
|
|
| |
[24. Nov 2024|21:12] |
|
Nu kādas jums ir tādas sakritības interesantas dzīvē notikušas? Ka nevar noticēt, ka tā var sagadīties |
|
|
| jums arī |
[22. Nov 2024|15:30] |
|
Jums arī ir tā, ka jūs sākat savu dienu kā jau nu sākat, bet nu nevar īsti zināt kāds būs vaibs ko šodien darīt, kuram projektam vairāk pieķerties, uz ko fokusēties un tad jūs gaidat zīmi, kas saliks visu pa vietām. Vai nu jūs atcerēsieties par kādu domu, ko vajag paturpināt, vai arī radio būs raidījums par tēmu ar kuru arī jūs šobrīd strādājat un tad jūs zināt - lūk, tas ir mans šīs dienas uzdevums, ko vajag papildīt tālāk, es šodien strādāšu ar šito. Vai arī jums ir konkrēts sagatavots plāns, kuru pa punktiem pildat? |
|
|
