Es parasti neklausos. Tjūnoju out, kad jūt, ka personai psihoze (vai alko reibuma pakāpe) un manā vietā var būt jebkura cita auss, kurā runāt, jo epizodes laikā svarīga ir tikai runāšana. Vispār esmu gana veca, lai lēnām būtu atklanījusies no personām, kas neliekas ne zinis par savu bioķīmiju un psihoemocionālo stāvokli un padara to par visu citu problēmu. Nodrošinu kkādu minimālo fizioloģiskās drošības līmeni, nu, lai tur nenositas, kamēr es esmu tuvumā, bet tā - kurš uzpeldēs-uzpeldēs.

(Reply to this) (Thread)

+1

(Reply to this) (Parent)

jā, man līdzīgi secinājumi, nav ko liet ūdeni caurā spainī

(Reply to this) (Parent)

Psihopāti baidās ar mani runāt.

Klasiska komunikācija diemžēl nav iespējama, jo tā paredz back and forth action, taču ar šādu cilvēku būs tikai vienvirziena komunikācija. Tāpēc es, teiksim, nespēju būt vienā laiktelpā ar Simonu. Daudz dirš un vispār neklausās, ko citi saka. Saprotu, ka slimība ir slimība, bet nahuj tādus cilvēkus no manas realitātes. Ja cilvēks līdz savam vecumam nav vēl iemācījies sevi, tad laikam tas nenotiks nekad. Un tu tur neko nevari padarīt.

(Reply to this) (Thread)

nja, jūnija Berlīnē iečiloju zr simončiku pa viņa spotiem, bija diezgan sakarīgs, līdz vienam brīdim

(Reply to this) (Parent)

dakter, kad es daru šādi, man sāp - nedariet tā