| pavasara nazītis |
[22. Jan 2026|22:35] |
salūzt pār dzidrā ūdens mutuli
Pavasarīgs saules stars
jaunais Nazītis ir sajutis
Kā viņa mīkstajā gaišajā
Visneaizsargātākajā vietā
Ir iedzēlies mednieka instinkts
Viņš kā dusmīga bulta
Dzenās un šaudās, meklēdams,
Dzenās un šaudās, medīdams
No malas tik naiva nopietnība
Acīs ir redzama tikai vienubrīd dzīvē
Zaļais Nazītis ir atradis kādu.
Mazā Raudiņa piemigusi
Savas actiņas Sārtās
Vieglā un maigā dejā
Turās pret straumi
Un sildās patīkami pavasarīgi lauztajā
Saulītes starā
Tikko vēl pirms divām nedēļām
viņi visi bija mazi
Nevienam nebija zobi
Un viss bija labi
Viņi peldēja kopā un tvarstīja vaboles
Slēpās starp garajiem
Ūdensrožu zariem
Ķircinājās un smējās visi kopā
Pie bedrītes malas
Tur bija Asarītis, Sapals, Vimba un viņa —
Raudiņa, un, protams, visskaistākais,
Smaragdzaļais Nazītis
Kas šaudījās visātrāk par visiem
Un viņš arī labrāt to izrādīja
Un viņš noķēra visvairāk vaboles
Un auga arī viņš visātrāk no visiem
Vienmēr padalījās ar savām vabolēm,
Bet tikai ar viņu — ar Raudiņu
Skaistākajām sārtajām acīm
Tas viņai lika sajust ko siltu
Dziļi sevī iekšā
Kaut kur pie gaisa pūšļiem
Un tagad pēc tumšās
garās un aukstās ziemas
Viņi nebija tikušies vēl
Viņa sildījās saulītē un sapņaini tēloja
Savā galviņā, kā varētu viņi abi
Ar sakļautiem sāniem te sildīties labi
Šis iztēles auglis likās tik salds
Ka uz mirkli šķita saosts ir viņas draugs
Viņa pavēra acis, lai paskatītos,
Vai tiešām viņš nepeld kaut kur tepat
Jo vienmēr viņam patika
Pielavīties nemanītam un
Draudzīgi iebakstīt pie žaunas
Un jā — patiesi te viņš bija
Bet acīs savāds un neparasts skats
Viņš milzīgā ātrumā nesās viņai klāt
Izskatījās, ka viņš netaisās stāt
“Čau, Nazī…” viņa iesāka teikt
Bet sveiciena beigas iztecēja
Kopā ar asinīm siltajā straumē
Nazītis ar precīzu, ķirurģisku tvērienu
Pārplēsa jaunajai treknajai Raudiņai rīkli
Un pirmais medījums bij viņam spurā
Un gardi mielodamies viņš pie sevis sprieda
Šīs zivtiņas ķert pat šķiet vieglāk vēl kā vaboles |
|
|
