Nedaudz palasiju to dienasgrāmatu šeit, kāda tā bija, kad jutos labi.
Kaut kā jāsagaida atpakaļ tā godīgi emocionālā un par visu esošo pateicīgā "es", kāda es mēdzu būt.
Ak dies, kā neticās, ka tā, saulē sakusušā plastalīna sajūtā iegrimusī radība,
varēja būt tik pievilcīga sieviete ar drosmi un mugurkaulu.
pļecka pļecka.
Iekšējā balss atdzīvojusies un muld visādu pazemojuošu huiņu, paskaido, cik sūdīgi iekārtota pasaule un kā nav vērts censties, jo viss, kas ir tīrs tagad būs netīrs jau rīt un vispār putekļi. Tārpi un putekļi un es nekas neesmu kalikalidurgadurgakalikalidurgadurga....

music:: Yeah Yeah Yeahs - Heads Will Roll

baby raindeer: textbook projektora stāsts

pieteicos "vārdu servisam" - darbnīcai, kurā man palīdzēs atrast vārdus

Kvass vēl ļauj vārtīties pusmiegā pusnomodā. Tāpēc lielīties ar vecām spalvām.
Daudzu problēmas man nav zināmas. 21-ā es nopirku pirmo mašīnu, biju priecīgs, ka to noliek pie manas mājas, un nākamajā dienā vnk apsēdos un braucu. Sākumā pabailīgi, jo pirmā reize pie stūres, vairāk par pāris kvartāliem. Neko, jau pirmajā dienā uz 100, un pēc mēneša, kad liku tiesības, mani pārbaudīja vien kvartālus – tur nav bazara, džeks brauc easy, kā gadiem būtu jau braucis.

Zinu, ka uz diviem krēsliem nenosēdēt, bet fak, to neizrunāt. X ir milzīgs, es nezinu kas, bet ļoti labs.

Y klusāka, bet tik dzidrs ūdens, ko vnk vēl? nepazīstu.

Alko man strādā kā attiecību problēma. Un zināms, ka problēmu sākums.

Pietiekami uzvilka X teksts, kad sabijos, ka jāsatiek viņas tētis. Viss taču kārtībā, tu esi mans boyfriends. Vai tad neesi? Es nevarēju aptvert. Klusi izmocīju, jā, esmu, un pasaule sagriezās kājām gaisā.

Pavilka "I believe in power of tears". Tikai man vairs nav tears. Neraudu ilgu laiku, esmu dabūjis power to switch off.

Un deģenerāti nesapņo par Tūnbergu. Vnk izpist, lai pārstāj besīties. Es zinu kā dzīvē, un tās nav maucības. Beibes sāk reāli jūgties, gan jau ne visas, kad nav laba kniebiena.

Man bija sapņi par Grimes. Bija! Now vairs ne mūzikā, ne viņas šarms. Gone.

Bāc, tik daudz tekstu iekrājies. Will rember ko tālāk.

Man ir pilnīgi vienalga - sniegs vai lietus, man viss patīk, jo īpaši - svaigs gaiss😊

šodien redzēju, ka Rīgas dome labo nošu kļūdu plakātos uz reklāmas staba pie bibliotēkas, t.i., pārlīmē notis😊 P.S.Tas vispār ir norm., nepārlasīt, bet uz stabiem vēl līmēt…

izgājām lietū, paskatījamies Šantalas Akermanas filmu par Gazu, tuksnesi, mātēm, kas izdara pašnāvības un vārdiem, kad vārdu nav. uzzināju ka franču "ēzelis" cēlies no ebreju "mākonis"

Tags: festivālu pavasaris, ģente

Par pišanos arī sods. 16 gadus jaunākā bija iokastes beibe, un tobrīd tā iemīlējos, ka nospļauties par iokasti, viņam tās ir maināmas zeķes.
Gunta arī nepiedeva jaunāku, jo viņai ir divi gadi vairāk kā man. Spļāva uguni. Iedomājieties, 18 gadu starpība.

Vēl man patīk atkārtot, fig viņ zin ko. Jāiet norubīties, tas ir vismaz stabils plāns.

Diennaktī nodzeru vairāk kā korpusa dzesētājs. Bet nē, dzesētāju neatļaušos.
Kaut kāda neekonomiska pieeja.

Paldies māsas un brāļi.

Now you may ask, kāpēc Gunta mani pirka 16 gadus. Es viņu spēju izpist pilnīgi jebkādi. Arī totālā vafelē. Viņa varēja paļauties vienmēr, ka būs good fuck.

Viņa arī izdarīja problēmas. Detaļas nē, bet man sāka nestāvēt no viņas attieksmes, kad jau sagājām naidā. Es vairs nespēju nopisties ar beibēm, kuras komunalkā bija bieži, kad beibes palika manā istabā, gaidot lūdzu lai fuck. Stāvēja, bet vairs nevarēju.

Turamies pie pusaudzes, paedophilia, Grētas Tjūnbergas. Ieiet viņā, ar reiz līdz vēderam stāvošo pimpi.
Es viņu izpistu tā, ka viņai pārietu kašmars. Kādreiz to varēju.

Ko vēl varu atkārtot šajā situācijā. 16 gadus jaunākā cibiņa teica, ka visi kniebieni nebija nekas, ko iedodu vienā reizē. Mani beged for more, cita beibe. Tagad šaubos vai neiespējamais 10/10. Pirksti un mēle nav pimpis.

Teikt, ka ne gluži gribu būt Coja mietpilsonis, kuru gaida vakariņas (pēc tekstiem pusdienas) mājās. Ļoti gaidu sevi paēdam, bet ja nav X, viss ir veltīgs. Es gatavoju vienīgais, kad biju ar X.

To teica arī mammas draudzene – vīrieši ir labākie pavāri, arī pati labi gatavojot.

Kad kāds/kādi plašam cilvēku lokam par Tevi skaudības vai greizsirdības dēļ ir sastāstījuši pilnīgi izdomātas, sliktas lietas, atliek vien būt stoiski laipnam ar visiem, un par to vienkārši nedomāt.

Tags: Novērojumi

My eyes are bright. Es taču esmu visus fiziskos darbus strādājis. Mani iepriecināja ūdens, jo esmu atnācis darbā, nepiedienīgi gaišzaļā žaketē, ar melnu tauriņu. Es to neatceros. Paldies viņai.

Nav viegli būt nacistam, un ne pārāk gudram.
Es nevaru atkost, kā nomainīt valodu telefonā no kirilicas. Es tur ne varu, ne gribu ko meklēt. Awfull tā ķīnas ābece.
Jāiet uzlāpīties, tad ieguglēšu. Telefons smuks, nav pretenziju.

Tikai skūteris ar šī brīža smadzenēm nespīd.

Šorīt pie paša darbiņa auto uzbrauca elektriskajam skrejritenim. Luksoforā nupat bija iededzies sarkanais (abiem), ātrums arī noteikti pārsniedza atļautos km (arī abiem). Skrejritenis zem riteņiem, pusaudzis, kas bija pie tā stūres - vismaz man likās tāds pavisam jauns un maziņš - vispirms uz kapota, tad uz ielas. Un var teikt, ko grib par skrejriteņiem un to braucējiem, bet man viņa šausmīgi žēl. Un es ļoti, ļoti ceru, ka viņam viss būs kārtībā.

Es ilgu laiku heitoju Laiks paradīzei. Diezgan grūti gāja ar šo projektu, galvenokārt tāpēc, ka tēma visu laiku šķita neticami nepievilcīga un arī skaņas noformējuma forma kādu vēlējās režisore man kopumā arī nu tā. Un tad tur viss tas nac teātra vaibs utt. Es viņu jau biju ierindojis savu visbriesmīgāko mākslas notikumu topa 2. vietā aiz Gudrunas. Karoč kkādā brīdī sāku nožēlot, ka piekritu. Mazliet pa jokam un mazliet tomēr nē mēģināju atrunāt Inesi no nākšanas uz pirmizrādi, jo nekas labs tur negaida. Vakar tad bija tā pirmizrāde un es tur tā sēdēju un skatījos un sapratu, ka esmu noslēdzis pamieru ar šo projektu. Jā, tēma joprojām neliekas superhot, bet skatoties nav paviršības sajūtas, kas, manuprāt, ir labi. Turklāt es tikai vakar aptvēru, ka tas ir teātris-teātris - tantēm un onkuļiem, nevis nvo teātra organizācijas radīts māksliniecisks trips kādā aizraujošā tēmā ar visādiem tehniskiem izaicinājumiem uz kuru nepērk biļetes (šis formāts, gan, mani valdzina vairāk joprojām). Man nav kauns. Izņēmu no ļaunā topa. Ļoti forša sajūta. Man ļoti pieauga respekts pret Endīni un man ļoti patīk Andra Kaļiņina scenogrāfijas un vispār patīk atrasties vienā projektā ar Andri. Un pēdējā brīdī nomainīt skatītāju muzonu bija right call. Vienīgais, kas man vakar nepatika, ka biju nepareizi kaut ko sakalkulējis ar pirmizrādes puķītēm un man pietrūka tieši vienai aktrisei, kura vakara gaitā izrādījās vienīgais cilvēks, kurš man pienāca klāt un tiešā tekstā pateica, ka viņai patīk kā tas viss skan.