 |
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) eos | |
|
|
|
|
Turpinu lasīt par skolotājiem *paņēmu grāmatu, kurā ir par 1995 - 2015.gadā ar Zelta pildspalvu apbalvotajiem*
Paņēmu divas grāmatas par psihiatrijas prozu - Čehova "Sestā palāta" un Amerikāņu rakstnieka "Kāpēc Nīče raudāja?"
***
Es atceros, ka ir tāds teiciens, kurš dažādās formās parādās gan Marka Aurēlija, gan Dzenbudisma rakstos:
"Dari savu darbu atbildīgi un godīgi, mācies, audz. Ar to pietiks, lai taptu cienīts".
Lūk, ja Tev maksā mazu algu, tad vismaz ir daudz cieņas. Es vienmēr īpaši laipns esmu pret tiem, kas, manuprāt,
saņem tādu algu, ar kuru nevar divus bērnus uzturēt.
***
Kaut kas man manis paša attieksmē pret šo visu nepatīk. Tāds kā cinisms. Tomēr es nezinu. Kad lasīju skolotāju - vīriešu komentārus
par izglītības sistēmu, kuri saņēmuši zelta pildspalvu, viņi daudz jūtīgāk un asāk izjūt neskaitāmās reformas izglītībā
un darba apstākļu daudzās maiņas.
Kaut kas vīriešos ir tāds, ka viņu pašcieņa neļauj sev ilgstoši kāpt uz galvas.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
eos | |
|
|
|
|
|
|
|
https://www.youtube.com/watch?v=X2HFMk0ywCcŠoreiz video par atšķirībām starp HSP un autismu. Pirmais gadījums ir tad, kad cilvēks, ieejot kafejnīcā, jūtas pārsātināts ar informāciju. Viss notiek vienlaicīgi, viss šķiet svarīgs, kopējā bilde šķiet kā bez dibena. No tā cilvēks ar HSP nogurst. Tomēr pārsātinājums rodas no cilvēkiem, fona skaņas atslēdzas piecpadsmit sekunžu laikā kā parastiem cilvēkiem. Otrais gadījums - cilvēks ieiet kafejnīcā, un viņa nervu sistēma nespēj atslēgt cilvēku čalas/kafijas automāta skaņas/krēslu stumdīšanu. Visi trokšņi šķiet vienlīdz svarīgi, kamēr viņš attopas, ka barista ir pajautājusi, kādu espresso viņš grib, bet viņš jau divas minūtes stāv, apjucis. Šis ir autisma gadījums. *** Es zinu, ka daudziem autistiem tāpēc patīk garas pastaigas pa mežu, jo tur fona skaņas ir minimālas un neizraisa trauksmi.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
zivs | |
|
|
|
|
MI:
es neticu pēterim, viņam by default nedrīkst uzticēties, tikai gadiem dzert kopā bija cool. viņš pat man izmainīja Ievas Kaulas tel nr, kamēr gulēju, jo viņa meitene, bet es saslimis ar viņu. igaunijas braucienā viņš teica, ka smagā pālī, kur jau bijām tuvu blackout, ka es esot Ievai sitis pa seju. tas vnk nav iespējams. mani gribēja pazemot, un bloķēt jūtas pret Ievu. tas ka pālis bija tik high level, es atceros, jo nesu Guntu jūrā un apgāzos. viņa panikā, telefons kabatā un mašīnas atslēgas kas darbojas uz elektroniku. bet sist sievietei, pietam kura man ir ikona? pētera dzēruma greizsirdības murgi.
Ievai pašai nejautāju, bet Guntai. Gunta arī nebija skaidrā, bet tikai nedaudz iedzērušas ar Ievu "es neko tādu neatceros".
tas pasaka visu, pat ja es sāku apšaubīt sevi, diez kas ar mani noticis. es neesmu ideāls cilvēks, un vai es varu visu zināt pirms blackout. bet man ir tik stingrs kods. milzīga cieņa pret female, bet manas domas sajūtas ir random kliedzošas, es izskatu visas versijas
|
|
|
|
|
|
|
|
|
eos | |
|
|
|
|
|
|
|
https://www.youtube.com/watch?v=NcDVmsRxA_gVideo par to, ka draudzības izveidojas, ja ar cilvēku runā vai veic kopā aktivitātes vismaz 80 stundu. Vīriešiem ir svarīgas kopīgas lietas, sievietēm - sarunas par dzīvi. Taču pēc tam šīs draudzības ir jānotur, ar cilvēku uzturot kontaktu vismaz pusstundu mēnesī. Pēc tam tur ir par to, ka pieaugušo draudzības nozīmē maksu par bāriem, restorāniem, koncerta biļetēm utt. Laiks, kad varēja divatā aiziet pasēdēt parkā un kopā ēst auzu cepumus un dzert no termosiem tēju, esot pagājis. Tā 40 gadnieki vai 50 gadnieki vairs nedarot. *** Kad man bija 20 gadu, es šo sāku pamanīt. Citi studēja un strādāja uz pusslodzi. Varēja atļauties sēdēt kafejnīcās ar kafiju un bulciņu. Man savu ienākumu nebija, tāpēc daži kontakti, kas bija no vidusskolas laikiem, pazuda. Citiem bija auto, man nebija. 24 gadu vecumā es sāku pasniegt privātstundas par diviem latiem stundā. Pēc tam par 5 eiro stundā. Ar to varēja knapi nosegt ceļa izdevumus un ēšanas izdevumus, kamēr aizbraucu uz privātskolnieka mājām turp un atpakaļ. Bieži vien bija tā, ka cilvēku aicināt uz mājām dzert tēju bija pāragri, jo it kā tikko iepazītus cilvēkus, ar ko kopā tikai kādas 10-20 stundas pavadītas, nebija pieņemts aicināt ciemos. Vēl bija tas, ka es nedzēru ne alkoholu, ne kafiju. Arī tas apgrūtināja draudzēšanos. *** Vairākas sarakstes, sākumā draugiem.lv, tad ankh.lv, pārvērtās par īsām tikšanās reizēm. Taču liela daļa jauniešu, kas klausījās smago mūziku, dzēra alu vai vīnu, tāpēc es jutos ārpus tā. *** Tomēr ir arī labs gadījums, ka es vidusskolā iedraudzējos ar klasesbiedru, jo viņš lasīja gudras grāmatas un arī laboja datorus, tāpāt kā es, un mēs pēc stundām vienkārši vazājāmies pa Rīgu un pļāpājām. Bija interesanti. Tā draudzība ir izturējusi 20 gadus, jo mēs 10.klasē ļoti daudz laika pavadījām kopā. Kā arī es pie viņa bieži gāju ciemos, jo viņš dzīvoja 20 minūšu attālumā no manis. *** Tomēr agrajā jaunībā dažādas ideoloģijas daudz ko noteica. Sākumā es noteikti sevi pieskaitīju metālistiem, šahistiem un tai grupai, ko angliski sauc "nerds". Pēc tam es atbalstīju LGBT, darbojos nevalstiskās organizācijās. Pēc tam darbojos meditāciju centrā. Tagad darbojos šautriņu mešanas klubā. *** Tomēr draudzības ar katru desmitgadi palikušas aizvien dārgākas. Mani draugi, tie cilvēki, kas zina no galvas manus dzimšanas un vārda dienas datumus, pārsvarā dzīvo citās Latvijas pilsētās vai pat valstīs. Tāpēc sarūpēt iespēju satikties kaut uz pusstundu mēnesī, tas prasa plānošanu nedēļām vai pat mēnesi uz priekšu. Ar trim draugiem man ir noruna, ka mēs uz dzimšanas dienām dāvinām viens otram kaut ko. Tā kā trīs reizes gadā es dāvinu kaut ko, manā dzimšanas dienā es saņemu sev kaut ko. Viņi zina, kas man ir vajadzīgs, tāpēc tā ir tāda draudzīga naudas aprite. Pat ja ir atšķirība, jo no mums četriem divi strādā izglītībā, viena par inženieri un otra ārzemju kompānijas Latvijas filiālē. *** Interneta draudzības es kādreiz uzskatīju par draudzībām, taču pēdējā piecgadē, pēc COVID, katrs cilvēks, kas nav dzīvē satikts pusgadu, man skaitās ex-paziņa, par ko vairs nav informācijas. Cilvēki neatbild uz ziņām, jo viņiem tas nav svarīgi, ja nav kopīgu pasākumu, kopīgu koncertu, kino un ballīšu. Un es esmu pārstājis uz to reaģēt. Pat ja dažreiz ir sentiments, ka "tādas foršas sarunas bija!". *** Vispār jau runā, ka ap 55 gadu vecumu otrie bērni ir izauguši, sākuši dzīvot atsevišķi, un pieaugušajiem atkal ir vairāk laika sev. Kad man būs 55, noteikti uzrakstīšu par to savā blogā, vai mani vienaudži beidzot ir palaiduši visus bērnus pasaulē. Latvijā bērnus uzturēt kļūst aizvien dārgāk. Tāpēc otrie bērni dzimst aizvien vēlāk mūsdienās.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Iepriekš 
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}
