jup es panacu to... mans milas objekts mani tagad niist... vieglak atteikties.. a smagi ta pat... forsi vai ne

Patības attīstības likums attiecībā uz izziņu - ja patībai patiesi jākļūst pašai par sevi - ir tāds, ka izziņas pieaugums atbilst pašizziņas pieaugumam, proti, jo vairāk patība izzina, jo vairāk tā izzina pati sevi. Ja tā nenotiek, izziņa pieaugdama kļūst par sava veida necilvēciskām zināšanām, kuru radīšanā veltīgi tiek izniekota cilvēka patība (..)

(Sērens Kirkegors "Slimība uz nāvi")

Tags: citāts

jau kādu pusstundu sēžu pie interneta loga un bēdājos. tēja dziest. laikam jādara kaut kas ar šo seju un jāiet migā, rīts varbūt būs gudrāks par šo gurdo vakaru. kas tā par stulbu inerci no iekšām - kad bēdīgi, iet rakties internetos, cerot, ka kaut kas mainīsies. tiešām? tiešām?!

rīt jāgatavojas visām tām dienām, kas līdz otrdienai. :| nogurusi. gribas tikai raudāt, bet ne man par ko, ne sanāk.

burvju nūjiņu studijā!

jā, magnolijas noziedējušas. kaut-kāda vēlīna šķirne vēl nav uzziedējusi. rododendri zied agrīnie, pārējiem vēl ir laiks ko saņemties. un tad visādi ceriņi-tulpes-īrisi-krūmi-flokši-ērikas un simtime citu augu.
lietus nolīja pēc tam, lekcijas laikā. es izstaigājos pa dārzu krustu šķērsu gandrīz divu stundu garumā. svētki.
vēroju dārza darbinieku, kas basām muskuļotām kājām stūma ķerru. tad to mājiņu, kas aiz palmu mājas, iztēlojos, ka tur jau laikam dzīvo kāds uz vietas. vai vismas ikdienu pavada strādājot tāda skaistuma oāzē pilsētā.
kādā citā dzīvē jākļūst par dārznieku laikam.

prokrastinācija, panika, pakaļa un galvassāpes. ej nu saproti - no stresa vai adaptēšanās. varbūt kāds grib rītvakar uz zaļumballi? ja būtu kompānija, seņemtos, citādāk nav teikts, ka nepalieku par galīgu ņuņņu un nesēžu mājās

no rīta uzpūtu kaut kādu bioloģisko rudzpuķu ūdeni, un visa seja izmetās sarkanos pleķos.

ka visu skaisto es iemācos no savām kļūdām un citu veiksmes stāstiem. Piemēram energy batoniņi.
Maksā ~22 santīmi gabalā ar ahūna primitīvu iepakojumu.
Tikko uzmargoju savējos. Pašizmaksa 6 santīmi gb. Tas ir pierēķinot manu vidējo stundas izpeļņu, elektrību cepeškrāsnij, produktus un amorticāciju.

Ša kā sabatonēšu sev krājumus, kā ieglabāšu.
Iešu vannā.

Šorīt gulēju, dzirdēju, ka zvana pie durvīm, nodomāju, ka droši vien pastnieks atnesis to vēstuli, bet man briesmīgi nāca miegs, tāpēc izlēmu necelties un ļaut viņam iemest pastkastē aicinājumu iet pakaļ uz pastu.

http://en.wikipedia.org/wiki/Operation_Jungle

naktī paklausos, kā eižens dzied aitu dziesmiņu, ļoti nomierinoši

zibatmiņu spraudu kompī uz "aklo" un iespraudu tīkla kartē. nemaz nezināju ka tā arī varēja..

upd.
īstenībā jau gribēju pierakstīt, ka jāatmet vienreiz tā ideja ka botablu zibatmiņu ar kautkādu softu jātaisa. līdz šim neviens nav palīdzējis. vienmēr attopos iekš CMD ar rociņu bakstot un kas svarīgi - nav jau tik daudz tur ko bakstīt un ja sarēķina patērēto laiku lasot programmu aprakstus nolādējot un instalējot.. ar rociņu būtu jau 10x sabakstījis.

Ilmārs saka, ka es izskatoties pēc čau-čau

kaut kāda drausmīga diena. un tikko viņš vēl piečurāja savas klavierītes.

Sapņoju. Nosaukums varētu būt "Mēs ar Signi postapokaliptiskā pasaulē". Sazinkāpēc turamies kopā, jo komunikācija mūsu starpā ir ļoti ierobežota un intraverta. Mēs strādājām kaut kādās naftas atradnēs tuksnešainā vidē, dzīvojam ar citiem pamestā skolā, kas ir desmitiem kilometrus uz dienvidiem no atradnēm. Ja kas, Signe ir mana pirmā "ilglaicīgā draudzene" nu jau gandrīz desmit gadus tālā pagātnē, realitātē.

Kādu dienu mums (?) zvana boss un saka, ka no okeāna uz ceļa, kas ir tam blakus, ir izskalotas, kā viņš teica, milzīgas parazītiskas smadzenes, un ka šis ceļš vairs neesot drošs un ka laikam būs jāiet kalnos, un tad pa tiem tālāk uz ziemeļiem, uz atradnēm. Kaut kā ātri ar Signi vienojāmies, ka tomēr dosimies gar okeāna ceļu. "Kaut vai apskatīt tās kolosālās smadzenes," nodomāju, iztēlodamies tikpat kolosālu, pūstošu vali, kā karkass izskalots krastā. "Uz ko gan ir spējīgas smadzenes bez ķermeņa?" dodoties uz turieni, spriedām.

Nonākuši līdz vietai, kur pēc apraksta tām būtu jāatrodas, mēs ieraudzījām, ka ceļu šķērso nevis kaut kāds gaļas gabals, bet vaiāk kā 20 cilvēki. Parasti, dodoties uz ziemeļiem, mēs nekad nesastapām pa ceļam cilvēkus, atskaitot varbūt kādu noklīdušu karavānu vai ko tādu. Šajos cilvēkos bija kas īpašs. Viņi stāvēja pavisam nekustīgi, kājas iemītas drūpošajā asfaltā, galvas satītas dažādu krāsu un ornamentu hidžabu. Divi no šī bara īpaši atšķīrās, jo viņu krāsas un drēbes, lai arī tipiskas musulmaņiem, tomēr bija krietni citādākas. Mēs ātri noskaidrojām kāpēc.

Tuvojoties viņiem, pamanījām, cik ļoti pazīstams mums šķiet ornamentēto hidžabu vīru izkārtojums. Tas tiešām bija izkārtojums. Jo priekšā mums bija laukums. Šaha laukums. Un viņi visi, atskaitot minētos divus, bija figūras. Brīdī, kad to konstatēju, pie mums ātri pietipināja mūsu pusē esošais "atšķirīgais" musulmaņa kungs. Pieliecies neviltotā bijībā (par ko bijām pārsteigti), viņš mums teica, ka mēs, cilvēces pēdējā cerība (par to pasmīnējām), esam atnākuši, lai pārvarētu sevi, uzvarot šahā Šeiha kungu laukuma pretējā pusē. "Es esmu jūsu tulks un pazemīgais kalps," teica pie mums pieskrējušais: "Caur manu muti jūs valdīsiet pār savu kaujaslauku."

Tā kā es no mums vienīgais kaut cik pratu spēlēt šahu, es arī uzsāku komunikāciju ar mūsu pazemīgo tulku. Viņš stāvēja laukuma kreisajā malā, bet mūsu standarta pozīcija bija aiz mūsu karaļa un dāmas (visgreznāk izdekorētie cilvēkkauliņi). Pēc katra pretinieka gājiena man nācās spert desmit-piecpadsmit soļus pa kreisi, un tas bija jādara ļoti neuzkrītošā manierē, jo katru reizi, kad es sāku žestikulēt ar rokām, taujādams mūsu tulku un censdamies saprast ko vairāk, viņš ļoti sabijās un teica, ka manas straujās kustības šobrīd aizvainojot visus ebrejus un musulmaņus. Viņš visu laiku, pēc katra mana gājiena un katras mūsu īsās sarunas, it kā slepeni, tomēr vairāk ar nolūku iebiedēt mani, bijīgi pavērās laukuma otrajā pusē stāvošajā sultānā - mūsu spēles pretiniekā, kurš visu spēles gaitu stāvēja nekustīgi pretī mums - aiz sava karaļa un dāmas.

Mēs ar Signi sākām domāt. Smadzenes, milzīgas smadzenes, pūstošas, tomēr milzīgas. Šeit noteikti darbojas telepātija - nepārtraukta komumnikācija starp mūsu tulku un mūsu pretinieku. Arī fakts, ka pretinieks pārvietoja savus kauliņus bez jebkādām kustībām un skaņām, savukārt man katru gājienu vajadzēja izskaidrot tulkam. Un tas nozīmē, ka, lai arī cik labi spēlētāji mēs nebūtu, mēs beigu beigās zaudēsim šo spēli. Mēs bijām veikuši tikai pāris gājienus, liekot izkustēties bandiniekiem un atbrīvojot ceļu mūsu dāmai un laidnim. Es kļuvu arvien nervozāks, prātā vislaik oscilējās domā par absolūtu sakāvi. Kas būs, ja mēs zaudēsim? Vai banāli tapsim par šī laukuma krāšņajām figūrām? Vai vienkārši varēsim iet prom, atpakaļ un tad kalnos?

Es precīzi neatceros, kā mēs nonācām līdz idejai, ka Signei ir jāturpina spēle manā vietā, un man jābūt par viņas palīgu. Apmainījušies vietām, jau krientu laiku sakauti mūsu prātos, mēs turpinājām spēli. Bet tad tā apstājās. Signe teica tulkam, lai viņš pabīda uz priekšu mūsu zirdziņu, bet tulks tikai klusēja un alki skatījās viņai cauri. Viņiem pieskrēju klāt es, un šoreiz pat mana nervozā daba neaizkaitināja mūsu tulku, kurš šķita sastindzis pieminieklī. Mēs ar Signi sākām domāt - kā gan var turpināt spēli, ja to nevar turpināt? Varbūt mēs jau sen esam zaudējuši? Vai uzvarējuši? Tad mēs atceramies tulka teikto: "Esam atnākuši, lai pārvarētu sevi." Un, kad mēs ieminējāmies par to, šaha laukums pagaisa. Un tālēs es tiešām saskatīju krastā izskalotu beigtu, milzīgu kašalotu. Un beidzot vairs nejutām nedz spriedzi, nedz stingumu. Uzpūta vējš no ziemeļu puses, atnesdams ļoti nepatīkamu pūstošas gaļas un okeāna aromātu.

Bija tikai jāapmainās vietām. Cik neinteresanti.

Amnesty internešnal laikam strādā cilvēki, kas mitinās savos skaistajos zelta būrīšos un nav no tiem degunu ārā pabāzuši pat ne tik daudz, lai reāli kaut kur aizbrauktu un novērtētu īstās dzīves pavērsienus..
"Organizācija pauž satraukumu par 400 000 Latvijas un Igaunijas nepilsoņu, kuru bezvalstnieku statuss, pēc Amnesty International atzinuma, padziļina šo cilvēku "nabadzību un izolētību"????."

Latvijai kaut kā neveicas ar iedvesmojoša parauga izvēli. Ilgi runāja par Latvijas Nokia, kamēr īstā Nokia sašūpojās un knapi noturējās, un vēl nav droši zināms, vai izdzīvos.
Tagad ziņās raksta, ka Singapūras ekonomiskā izaugsme sākot bremzēties...
Varbūt labāk izvēlamies Krieviju par paraugu, a? :)

'Viens alus pēc darba' man beidzas ar četriem bāriem vienā vakarā un nelietīgu domu mājupceļā nozagt ķieģeli no būvlaukumā savestajām paletēm - dzīve, drusku rāmāk lūdzu, ja.

music:: KPT - Mani bieži uzrunā mans darbs

"Money for [foreign] agents is usually paid by bank transfer to some murky corner of the world financial system -- one reason that intelligence agencies fiercely resist calls for greater transparency in offshore accounts and the use of anonymous shell companies."

Mums viss dzīvoklis ceriņos, mamma ar brāli vakar zāģēja zarus ceriņiem, lai gaišāks viens stūris dārzam. Paķēru līdzi arī babarberus strebēklim, maijpuķītes un grīšļus. Balkonpuķes pārstādītas, laiks būtu strebēklim, bet drīz jau jāpošas futbolam un meita vēl nav ēdusi.
Saliku bildes draugos, jāpasūta vēl dažas izdrukas, lai ir ko radiem iedot un pašiem ierāmēt un nolikt plauktā.

Vai nu redze kļūst vājāka vai arī ārā kļuvis stipri tumšāks.